Par ”pozitīvās” realitātes būvētājiem…

Pārāk daudz notikumu un arī iespaidu… Varbūt sākt ar to, kurš pārmāc pārējos? Laikam jau tā briesmīgā sajūta, ka dzīvojam tik nedrošā pasaulē, ka neko daudz neesam mācījušies no vēstures un pieredzes, ka arī brīvību, kādā dzīvojam vairāk nekā 20 gadus, nenovērtējam…

Šodienas atzītākie militāro stratēģiju un ģeopolitisko notikumu pētnieki atzīst, ka daudzviet pasaulē, arī mums kaimiņos notiek tā sauktais hibrīdkarš – karš bez pieteikuma, bez notikumiem, bez īstas skaidrības, kurš ar kuru karo. Taču par vienu pētnieki gan Rietumos, gan Austrumos ir vienisprātis – šajā karā, kas kopumā vairāk līdzinās Viduslaikos pieredzētajam, ir viena kopēja un ļoti moderna iezīme – tajos visos iespējamos veidos tiek izmantots mediju spēks. Turklāt ne jau tādā veidā, kā to paredz demokrātijas pamatprincipi, kur viens no galvenajiem medija un arī žurnālista uzdevumiem ir būt par pilsoniskās sabiedrības vērtību sargsuni, kur žurnālistam ir jāizzina patiesību visās tās izpausmēs, bet medijiem – jānodrošina viedokļu daudzveidība. Šī brīža lielos un mazos imperatorus un imperatoriņus tādi mediji neinteresē. Viņiem ir vajadzīgs tāds preses izdevums, tāds radio, tāds TV un portāls, kas ”par mūsu kopējo lietu raksta pareizā gaismā”, kā reiz teicis Ļeņins, jeb, kā to savas valsts jaunajiem vēsturniekiem teicis V. Putins: ”..kopējais uzdevums ir pārliecināt valsts pilsoņu absolūto vairākumu par mūsu pieejas objektivitāti,.. iekarot prātus, rosināt cilvēkus pašus pieņemt aktīvu pozīciju…” Un metodes, kā to panākt ir labi zināmās: citādi domājošie un runājošie jāapklusina, vietā jāliek savas ”pozitīvisma kampaņas” un ”pareizie uzstādījumi” jeb – pro-pa-gan-da.

Teiksiet, kas mums daļas par svešiem vadoņiem un viņu autoritārajiem režīmiem? Nelaime tā, ka pašiem tādu gana… Domājat, padomju laikā skolā gājuši un tur vai savulaik vienīgajā partijā, propagandas nodaļā to ”konstruētās realitātes” bacili saķēruši? Nekā, izrādās, viņus tādus tepat, pie mums, brīvā un it kā jau demokrātiskā Latvijas valstī par mūsu pašu – nodokļu maksātāju – naudu audzina. Piemēram, pēc katrām pašvaldību vēlēšanām tiek izdota «Pašvaldības deputāta rokasgrāmata», kurā skaidri un gaiši izskaidrots, kā ar to brīvo jeb, kā šai izdevumā rakstīts, ”privāto” presi galā tikt. Kā nodrošināt pašvaldības deputātiem, vadībai, nu jebkuram tautas kalpam taču tik ļoti nepieciešamo ”pozitīvo” atbalstu. Nu, piemēram, izdodot pašvaldības izdevumus. Likums to principā aizliedz? Nav ”smuki”, jo viens no demokrātiskas sabiedrības principiem paredz, ka ne pašvaldības, ne reliģiskas organizācijas, ne politiskās partijas nav mediju īpašnieki? Nieks! Avīzi nosaucam par, teiksim, biļetenu, reklāmas, ko tajā ievietojam, – par atbalstu uzņēmējiem. Un, ja kādas problēmas ar, tā sauktajiem, ”privātajiem medijiem”, Austrumu kaimiņš ceļu ir parādījis – redaktorus ”nokost”, reklāmdevējus ”brīdināt”, nepaklausīgajiem  informāciju nesniegt! Izklausās pazīstami? Nu kā nu ne – diemžēl, tā ir arī Latvijas žurnālistu ikdiena…