Par pļavām, puķēm un dabas vērtībām, kas jāsaglabā

Pašlaik baudām skaistāko gadalaiku, kad, šķiet, zied visa pasaule! Un it īpaši šogad: kokos un krūmos tik daudz ziedu, ka dažkārt lapas nemaz nevar saredzēt! Šķiet, tas pēc pagājuša gada, kad pavasara salā cieta ziedpumpuri un pat ceriņiem, kas ir samērā izturīgi, tie dažviet neatvērās. Daudzi uzskata, ka Latvija visskaistākā ir ceriņu ziedēšanas laikā. Tāpēc gribas aicināt: stādiet ceriņus! Apbrīnojama ir arī ceriņu daudzveidība un pielāgošanās spējas augšanas apstākļiem.

Šajā ziedoņa laikā puķēm bagātas ir arī dabiskās pļavas. Žēl tikai, ka to palicis visai maz – 0,7% no Latvijas teritorijas. Kā saskaitījuši dabas pētnieki, tad augu bagātība dabiskajās pļavās ir liela un uz viena kvadrātmetra var atrast 50 savvaļas augu sugas. Šāda puķu pļava pirms gadiem 40 bija arī Milzkalnē, bet to apmežoja. Pašlaik tur ir nekopts, neretināts meža biezoknis. Arī noslēpumaini smaržīgās un trauslās Latvijas orhidejas – naktsvijoles – dažviet  pārcēlušas uz mežiem, bet, kā zināms, mežus Latvijā steidz izcirst un par to, vai tur bez kokiem aug arī aizsargājamu augu sugas, kā liecina pieredze, neviens pat neinteresējas. Un, ja mērķis ir vadīt nozari no attāluma, ja mežsargu, kas savu teritoriju labi pārzina, kļūst aizvien mazāk, tad arī nav brīnums, ka tādu naktsvijoļu vai citu aizsargājamu augu audzi neviens pat nepamana: visur pāri kā tanki rāpo harvesteri…

Un tomēr viss vēl nav zaudēts: Vides risinājumu institūts, Latvijas Universitāte, Tartu Universitāte un 11 zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, piedalās projektā «Grass LIFE2». Tā mērķis ir atjaunot 1260 ha Eiropas Savienības (ES) nozīmes prioritāro zālāju biotopu un izveidot ekonomisku, dzīvotspējīgu sistēmu to ilgtspējīgai apsaimniekošanai. Projekta laikā paredzēts uzsākt dabisko zālāju sēklu ražošanu. Te gan jāteic, ka pagājušā gadsimta 60. gados dabiskās pļavas vēl pratām apsaimniekot un, arī nezaudējot augu bagātību, ievākt pietiekami labu siena ražu. Protams, guvumu nevar salīdzināt ar mākslīgi sēto zālāju ražām un vēl ES atbalstu par platību maksājumiem. Turklāt dabiskajām pļavām vēl iespējama arī cita vērtība: vecākas paaudzes cilvēki atceras, kā dabiskā pļavā lasījuši skābenes zupai vai, piemēram, ķimenes. Arī ārstniecības augus – rasaspodiņus, māllēpes, gaiļbiksītes, pļavas bitenes, pļavas dzelzenes un vēl citus.

Vides risinājumu institūts kopā ar Latvijas Dabas fondu un restorāna KEST šefpavāru Ari Jansonu ir izdevis ēdienu recepšu grāmatu «Pļava». Tātad dabiskā pļavā rodamas arī izejvielas dažādu delikatešu pagatavošanai un augi veselības uzturēšanai.

Dabisko pļavu atjaunošanu veic arī Ķemeru nacionālajā parkā, kur, jāatzīst, tas tiešām arī labi izdodas. Zeme vēl glabā pļavas augu sēklas un pēc iepriekš aizaugušas pļavas izkopšanas, sēklas dīgst un augi pļavā atgriežas. Domāju, ka sociālajos tīklos ļoti nozīmīgu darbu veic dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte Agnese Priede, kas nenogurstoši stāsta par  pļavas augiem, par iespējām saglabāt ziedošās pļavas. Tas gan izglīto, gan maina cilvēku domāšanu, jo šajā procesā savu artavu varētu dot mēs katrs.

Braucot uz Tukumu, ja nepieciešamība nokļūt Durbē vai Jauntukumā no Milzkalnes, pagājušā gadā ļoti labprāt izvēlējos ceļu gar Milzkalnes staciju, pēc tam nogriežoties pa labi uz Durbes pusi, jo priecājos par šeit nepļauto, ziedošo ceļmalu. Kaut kad vasaras otrajā pusē jau to, protams, nopļauj. Paldies ceļa uzturētājiem par saprātīgu rīcību un skaistumu! Un domāju, ka šādi varētu rīkoties daudzviet. Arī šāda rīcība dod savu artavu dabas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Neesmu dzirdējusi, ka mūsu novadā kādu sodītu par to, ka viņš laicīgi nav nopļāvis attiecīgā garuma zāli savā īpašumā, bet dažās pašvaldībās šādi dīvaini noteikumi pastāv, kaut gan katru pļaušanas nepieciešamību iepriekš saprātīgi vajadzētu izvērtēt ikvienam… Reiz man kāds pašvaldības darbinieks skaidroja, ka ar firmu, kas veic pļaušanas pakalpojumus, esot noslēgts līgums un, neskatoties ne uz ko, kā līgumā rakstīts, tā jāpļauj visas līgumā paredzētās reizes. Iespējams arī tāpēc pērn Mālkalnā tika noskūts tāds retums kā koši ziedoša ozolīšu pļava. Arī paveiktā darba kontrole faktiski nenotiek. Dažkārt, sausā vasaras laikā zāles nav, bet pļāvējs dzenā smiltis…  Šķiet, ka te pie vainas ir attiecīgo atbildīgo darbinieku kūtrums un slinkums. Lietderīgāk būtu pļaušanā neiztērētos resursus novirzīt latvāņu apkarošanā.

Skaistums un sakoptība jau nav tikai gludi noskūtā zālienā. Turklāt uz Jāņiem gribēsies arī kādu ziedošu pīpeni, madaru vai smilgu noplūkt, vainagu novīt.