Ak, kā tagad gribētos parunāt par pirmajiem atlidojušajiem strazdiem, sagaidīt cīruļus un kopā ar tiem gavilēt, cerēt uz bezdelīgām, kas – ignorējot zināmo tautas teicienu – pat pa vienai spēj tuvināt pavasari!
Šis ir jaunu notikumu gaidām un cerībām pilns laiks arī valsts un sabiedrības dzīvē. Jaunajam pavasarim jānāk ar jaunu valdību, jaunām cerībām, ierosmēm, plāniem un darbiem. Mūsos būtu jāatdzimst ticībai, ka Latvijas nākotne esam mēs paši – ar arāju tīrumā sākot, un runātāju tribīnē – beidzot. Taču… TV ekrānā redzamie deviņi bijušie premjeri atgādina vien… rubeņus riesta laikā: viņi dzird tikai sevi, klausās tikai sevī. Viņiem viss ir kārtībā! Neviens neuzskata, ka piedalījies Latvijas rūpniecības sagraušanā, zemkopības nozares izputināšanā, nacionālo bagātību iztirgošanā un likumu samudžināšanā. Un nevienam nav ne vien priekšlikumu, kas būtu jādara, lai glābtu situāciju valstī, bet pat domu par to nav! Vien smīniņš: sak', paskatīsimies, ko tad šie, kas tūlīt nāks pie varas, darīs, jo… to tautai solīto "jauno seju" taču gandrīz nav! Un tie, kas gribētu būt "jaunie vecie" ministri, paši jau arī nevar nosaukt konkrētus steidzami darāmos darbus. Joprojām noteicošās ir partiju un koalīciju intereses, politiķu ambīcijas.
Vienīgā gudrā, šķiet, ir un paliek Daba: ar saviem nemainīgi mainīgajiem procesiem, kas – gribam mēs to vai ne – pamazām, ļoti, ļoti lēnām, pārveido arī cilvēku, viņa dzīvi un domāšanu. Vēl pirms gadiem desmit taču uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitāmi ekoloģiskās lauksaimniecības entuziasti, un par “zaļi domājošiem" patērētājiem stāstīja vien ārzemju pieredzes apmaiņas braucienos pabijušie. Šīs un tamlīdzīgas pārmaiņas jau notiek pamatos (lejā, saknēs, apakšās, tautā – sauciet to, kā gribat…), un, piemēram, pensionētas kundzītes striktais tonis, kad viņa par saviem santīmiem pieprasa pienu, kas pāris dienās sarūgst, nevis sāk staipīties un smirdēt, ir ļoti, ļoti cerīgs! Lielie, nozīmīgie procesi sabiedrībā sākas un attīstās lēni, un tie nekādi nav atkarīgi no "rubeņu dziesmām" valdībā.
