Ziemassvētki – apbrīnojami, taču šis vārds nenolietojas un nekļūst banāls.
Mums ir gan svētki, ko gaidīt un svinēt, gan Ziemassvētku kaujas, ko pieminēt un tāpat svinēt! Mums ir tirdziņi, piparkūkas, vecītis baltbārdis ar dāvanu maisu (kas lāgiem lidinās pa gaisu), labdarbības akcijas un visa kā vēl tik daudz – Ziemassvētkos! Tā gribētos, lai svētku laiks tāds būtu visiem – ja priecājamies, tad no sirds! Lai nav jāraksta par patiesiem smaidiem un pēcāk jādomā – kāpēc gan tas jāuzsver? Vai tiešām patieso smaidu trūkums? Un, ja reiz smaids vien maska – tad ne laipnības, ne draudzības, ne varbūt arī svētku nemaz nav!? Bet no trešās – svētku puses – ar smaidu tomēr vieglāk, jo zināma lieta – kādu ģīmi rādīsi, tā arī jutīsies (ja ne uzreiz, tad pēc laiciņa noteikti).
Tāpēc mans biklais novēlējums – lai viss, kas svētkos notiek, priekā un uz labu notiek! To uzsveru, jo, lai gan svētku laiks ir īpašs laiks, tomēr reizēm Gaismas gauži pietrūkst… To saku, iedomājot tūkstoš lietu, kas dzīvei atņem prieku – nezinu, kā turpmāk Ziemassvētkus svinēs bērni, kam māte nule mūžībā aizsaukta… Nezinu, kā līdzēt sievietei, kas uz ielas lūdz santīmus zālēm – un tā ikvienam, un ne pirmo gadu… Nezinu, kā jūtas liepājnieki, kas pagāja garām zemē guļošam cilvēkam un pēcāk uzzināja, ka tas nosalis… Kā piezvanīt labdarības akcijai, ja laukos tava mobilo sakaru operatora plaši izreklamēto sakaru nav?
– Ehhh, dzīve raibā, kāpēc tik skaudra tā atskārta, ka dzīvojam katrs savu dzīvi – vienā valstī, bet dažādās pasaulēs!? Ar tik šauru to robežu, kas nevarēšanu no liega diskomforta šķir… Kas mūs tuvinās – kas lauzīs vienaldzību, mazinās ciešanas un ļaus paveikt lielas lietas, kas? – tā nevilšus iesaucamies vai ik dienas.
Bet, atskatoties uz to, cik naudiņas izdevās saziedot smagi slimiem bērniem Latvijā, kādu atbalstu saņemam redakcijas rīkotajā labdarības akcijā, tomēr gribas noticēt, ka gan Ziemassvētki, gan arī vēlme pēc patiesa prieka, rādīs to Gaismas ceļu, kas mums kopīgi ejams…
