Par nožēlu

Uzklausot bijušo, aizejošo, atvaļināto, neievēlēto utt. politiķu un amatpersonu izteikumus par to, kas bijis, pagājis vai vispār nenoticis, par nesadzirdēto un neizdarīto, nereti patiesa sašutuma vietā pārņem… tikpat patiesa nožēla!

Tauta gadiem ilgi paudusi sašutumu un nav varējusi saprast, kā gan ”savu” tiesas sēžu apgrūtinātais pilsētas mērs ar melno hūti pamanās ikreiz būt Saeimā, kad tur spriežami valstiski svarīgi jautājumi, dalāmi portfeļi un ES piešķirto fondu nauda. Kāpēc viņa smīniņš (Par ko? Par muļķīgo tautu? Par bezspēcīgajiem politiķiem? Par to, cik veikli un cieši izdevies tik daudziem sasaistīt rokas un mēles?) nenozūd no TV kanālu ekrāniem, varam un vēl ilgi varēsim tikai minēt. Jo tiesiskums mūsu valstī ir tāls sapnis un ir maz cerību, ka pārskatāmā nākotnē kāds varētu censties to tuvināt. Ja nu kāds tomēr sadomā, tad… Gan jau valdošie zinās, ko darīt: palaidīs pensijā, padzīs, atlaidīs no darba vai kā citādi ”noņems no trases”. Ar prokuroru Edvīnu Pilikseru, lūk, izdevās! Tagad, būdams piespiedu kārtā atvaļināts un palaists pensijā, viņš beidzot var runāt, intervijās godīgi un atklāti kritizējot mūsu ”augšas”. Pats vainīgs, ka padzina: nevajadzēja tik skrupulozi šķetināt uzticētās lietas – vajadzēja likt mieru Šķēlem un ”digitālgeitai”, izlikties neko nezinām par Valsts prezidenta nelikumīgo un netikumisko rīcību – ES fondu naudu, kas piešķirta viesnīcas būvei, izmantojot privātmājai, utt. Savukārt, sen izbijušais premjers Ivars Godmanis tagad no visas sirds kritizē Latvijas valdības nostāju un dod visgudrus padomus bankas «Citadele» pārdošanas jautājumā. Jo… viņam taču ir sava – «Parex bankas» – ”glābšanas” pieredze! Iespējams, ka viņam pat prātā neienāk, ka ar to nevajadzētu lepoties, jo – tauta vēl tagad par to maksā un maksās vēl ilgi…

Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, taču… nerunāsim šobrīd vairs par politiku! Parunāsim par mākslu. Par to, ka pēdējos gados – par spīti mazajam (vai stipri simboliskam) budžetam mūsu jauno latviešu režisoru filmas kļūst pazīstamas pasaulē, ar panākumiem startē dažādos festivālos. Par Latvijas teātru repertuāru, kas rāpjas ārā no ”stulbumgabalu” bedres. Par mūsu valsts televīziju, kuras izglītojošās un izklaidējošās programmas nevar nepamanīt – tās kļūst aizvien saturīgākas.

Rezumējums? Var būt, ka nožēla ne vienmēr ir pieskaitāma negatīvajām izjūtām. Varbūt, par to iedomājoties, varam katrs uz sevi paskatīties it kā no malas, – kaut vai tāpēc, lai arī mēs prastu un spētu būt godīgi, gudri un drosmīgi šodien, nevis – ”ar atpakaļejošu datumu”. Jo mūsu dzīve ir šodiena, nevis aizvakardiena, kas patiesībā jau ir atmiņas un dažādi vērtējama pieredze.