Neko jau es vakar nedarīju. Vienkārši sēdējam un runājāmies ar draugu. Spriedām, ka sarkanajām rozēm dobē vajadzētu izgriezt mežeņu dzinumus. Baudījām saulaino dienu, mieru un klusumu. Skatījāmies, kā verandā lapsene riņķo ap mūsu sulu glāzēm un dīķī draiskojas zivteles… Bet beigās tāda jauka diena sanāca!
Neko jau tā vīramāte nedara. Tikai padod brokastis visiem, nomazgā traukus, aiziet uz tirgu. Papļāpā ar draudzenēm, paskatās televizoru. Uztaisa vakariņas, un… jūtas piekususi.
Neko jau tie bērni pa vasaru nedara. Vienam – darbiņš lielveikalā, otrs laukos vecāsmātes dārzā sargā ķiršus no putniem. Palasa ogas. Paravē. Uz veikalu aizskrien. Malciņu paskalda….Viendien skatos: šim tulznas plaukstās!
Neko jau es draudzenei nepateicu. Vien to, ka viņas znots man nepatīk. Nu ja, nav jau man ar viņu kopā ne jāstrādā, ne jādzīvo, – mēs vispār tiekamies reti vai nemaz, bet… dažreiz viņš mani uz ielas nesveicina! Varbūt tīšām izliekas, ka neredz, jo jaunajiem taču acis labas? Nekas jau nebija ļauni domāts, izteikts vien tā – starp citu, bet tagad uz mani dusmojas visi – gan viņējie, gan manējie.
Neko jau man nevajag. Vien gribētos pasauli redzēt. Paceļot. Indijā, piemēram, pabūt… Gribas izpētīt, izjust, ar ko cilvēkus pievelk tas neaprakstāmais trūkums, neizstāstāmā netīrība… Nevar taču būt, ka tikai ar krāšņo dabu! Un Tibetā – tur augšā, kalnos, vispār ir tikai klintis, aukstums un vējš! Bet cilvēki rautin raujas uz turieni. Dažs visu mūžu par to vien sapņo!
Neko jau es nesaku par mūsu pilsētu. Kā jau mazpilsēta. Vienīgi Rīgas tuvums to pasargā no provinciālisma. Bet… kad pabraukā citur pa Latviju, tad tikai var saprast un novērtēt, cik te ir skaista un ērta dzīvošana!
Neko jau es neuzrakstīju, lai gan gribējās – lasītāju atmiņā paliekošu redakcijas sleju. Neko jau tādu īpašu nepateicu… Vai jums arī tā ir gadījies?
