Kad saulīte vēl tik patīkami silda, pļavas steidz pēdējos ziedus izziedēt un kokiem tā palēnām lapas iekrāsojas visdažādākajos toņos, pustoņos, gribas nodoties vienīgi poētiskam apcerīgumam. Protamas, protams – sulīgi brūni kastaņi jau paukšķ uz ielām, dzērves sabļaujoties veido kāšus un naktij ir savs dzestruma smārds, kas atgādina par neizbēgamo – Latvijai tik raksturīgo pelēcīgo kailumu uz kaitinoša slapdraņķa fona, kas drīz vien būs klāt. Un tāpat kā gadalaiku nenovēršamā mija, gada nemīlīgākais laiks nāk kopā ar savām tradicionālajām piezemētajām problēmām – apkures sezonu, bezdarba augošajiem procentiem un šoreiz… vēl arī ar jaunu valdību.
Gribētos jau ticēt, ka šoreiz "viss būs savādāk" un ka šitie tad nu beidzot visi kā viens būs nākuši valsts labā strādāt, ne vien savai varas kārei kantes rīvēt un ģimenes biznesiņam rebes izsist! Bet vispārīgās, neko līdz galam nepasakošās frāzes, ko tik vien dzird kopš 17. septembrī notikušajām vēlēšanām, mazliet biedē. Nu kaut vai pēdējais: pēc pārrunām ar Saeimā ievēlētajām partijām jaunais prezidents Andris Bērziņš tik vien kā spēja komentēt, ka ļaus partijām vēl nedēļu parunāties un, ja nu tuvosies valdības veidošanas termiņi (17. oktobris), likšot lietā sev "pieejamos instrumentus", protams, neprecizējot, kādus. Un, lai man pārmet skepticismu, bet, kad visi tik draudzīgi sarunājas, viens uz otra lēmumiem (un publiskām kļūdām) gaida, "pārskata" savus viedokļus (lasīt: gatavi atkāpties no jebkura priekšvēlēšanu solījuma), paliek neizbēgams iespaids, ka politiķi paši tā īsti nezina, ko dara un kā nu būs. Beigu beigās, kā iepriekšējo valdību pieredze diemžēl liecina, izveidojas kaut kāds knapi funkcionējošs organisms, ko kopā satur tik vien kā savstarpējās partiju vienošanās (par amatiem, ietekmes sfērām u.tml), kas zem galda kaut kur noslēgtas. Kādi tur vēl "profesionāļi"!?
Un var jau būt, ka mēs, tāpat kā Briselē, varētu valdību veidot vairāk nekā gada garumā, tomēr Latvijā ir tā neizbēgamība – rudens un ziema, ar visām no tā izrietošajām sociālekonomiskajām sekām, kad jo īpaši nepieciešama pilnvērtīgi funkcionējoša, lemtspējīga valdība, kura, pirmkārt, uzreiz saprot, kas notiek, otrkārt – zina, ko darīt…
