Par naudu un… tikumu

Naudas nekad nepietiek, jo… “citiem ir vairāk”. Nauda kokos neaug. Nauda laimi nenes. Un tā tālāk, un tā – bez gala. Sarunās ar līdzcilvēkiem situācija ļoti bieži ir līdzīga: naudas sakarā daudzi viedokļi izskan kā noliegums. Nauda samaitā cilvēku. Naudas nav, tāpēc ir nepieklājīgi par to runāt. Un tas, ka nauda ir enerģija, nevarot būt taisnība, jo… “plēšoties kā traks”, darbos gandrīz vai „pušu raujoties”, neviens vēl bagāts neesot kļuvis. Savukārt, tie, kas miljonus sarausuši, ceļ augstas sētas, algo apsardzi, baro  sargsuņus savai drošībai. Īpaši ekstrēmos gadījumos – gadiem ilgi dzīvo alās, slēpdamies no taisnās tiesas, zagļiem un laupītājiem. Daudzus “patoloģiskos krājējus” iemanījušās aplaupīt bankas… Tas ir stāsts par „netīro naudu”, dažs iebildīs. Taču patiesībā nauda nav ne tīra, ne netīra – tīrs vai netīrs ir cilvēks, kas to ieguvis: apkrāpjot kādu citu; pieprasot un saņemot savam veikumam neadekvāti augstu atlīdzību; zogot, melojot un saņemot kukuļus. Tīra vai netīra mēdz būt motivācija, kas cilvēkus stimulē gan tās ieguvē, gan izmantošanā. Spilgtu piemēru, tā sacīt – pilna pasaule! Tāpat, kā pilna pasaule arī ar cilvēkiem, kuri uzskata: tie, kas nabagi, trūcīgi vai dzīvo „no rokas – mutē”, vienkārši “nemāk dzīvot”, neprot “paņemt naudu”, viņiem pietrūkst izmanības un nekaunības. Nu, jā – reizēm arī veiksmes

Daļai sabiedrības šāds domāšanas veids un dzīves modelis ir nepieņemams, un ne viens vien indivīds, vērtējot ar patērētāju sabiedrības mērauklu, nav pieskaitāms turīgajiem tikai un vienīgi šī – morālā – aspekta dēļ. Tikumības izpratne, “iekšējā latiņa” viņiem neļauj krāpties, izmantot radušās “izdevības”, kas varētu kaitēt kādam citam vai sabiedrībai, valstij kopumā. Tie, kam dvēsele nav bankas konts un skatu uz pārējo pasauli neaizsedz paša baiļu radītā izolētība, kļūt par mecenātiem, piedalās labdarībā – atbalsta kultūru, skolo studentus, ārstē bērnus. Ar savas naudas palīdzību, protams. Viņi naktīs guļ mierīgi. Un, no rīta mostoties, saņem ziņas par veiksmīgi izoperētu mazuli, par skaisti izremontētu skolu, jauniem zinātnes atklājumiem, pasaules kultūrā ievērību ieguvušu filmu vai teātra izrādi.

Pasaule patlaban ir neprognozējama, trauksmes un nemiera pilna – ik pa brīdim rodas situācijas, kad nav nozīmes ne naudai, ne varai, ne slavai. Tās nāk un iet, rodas un izgaist. Tikumība – ja izprotam, kas tā ir un kā tā uzturama – ir mūžīgā vērtība. Kuras no vērtībām izvēlēties, lai savā dvēselē nejustos nabags, ir katra paša ziņā.