Lai arī mūsu laikraksta lappusēs nemaz ne tik reti aicinām cilvēkus kultūru baudīt internetā, sociālajos tīklos un dažādās citās platformās, kur, jāsaka, tiešām valda diezgan liela rosība, – vienlaikus labi apzināmies, ka stingro ierobežojumu laiks daudzus cilvēkus ir atgriezis no kultūras pasaules.
Jo – lielai daļai sabiedrības, kas bija pieradusi koncertus, teātrus un izstādes baudīt klātienē, šī sociālo tīklu māksla un kultūra patiesībā iet secen. Protams, paliek televīzijas pārraides un radio raidījumi, taču tādi vietējā mēroga projekti nekad nebūs tik sabiedriski nozīmīgi, lai nonāktu televīzijā vai radio, tāpēc arī lielu daļu cilvēku nesasniedz. Vietā? Mulsums, vientulība, uztraukums. Mūsu lasītāja saka, ka par laimi ir laikraksts, caur kuru var sajust dzīvi, jo citādi – tikai pa logu raugoties, sajūk ne tikai datumi, bet arī ierastā pasaules kārtība. Un tiem, kas bija pieraduši katru mēnesi vai ik pēc diviem kādu prieku iegūt no izrādes vai koncerta, protams, klātienē, šis laiks ir vēl grūtāks – ierobežojumu dēļ.
Patiesībā to, kādu ļaunumu vīruss būs atstājis uz šo kultūras dīkstāves laiku, noteikti jutīsim vēl ilgi, jo jau tagad ne viens vien atzīst, ka ir grūti aizpildīt to tukšumu, ko agrāk aizņēma teātra izrādes, ko aizņēma Tukuma muzeja apmeklējums, ko aizņēma darbošanās pašdarbības kolektīvos. Ko aizņēma būšana cilvēkos, kas slimības apstākļos, kā izrādās, nav nemaz tas labākais.
Par laimi no šodienas – 12. janvāra – bibliotēkās var apkalpot lasītājus un izsniegt lasīšanai grāmatas. Nevienam nav noslēpums, ka arī līdz šim uzņēmīgi bibliotekāri bija centušies saglabāt saikni ar savu lasītāju, meklējot veidus, kā pieņemt un kā – izsniegt grāmatas, jo – kā jau esam rakstījuši ne reizi vien – daudziem bibliotēka un bibliotekārs nereti ir vienīgā saikne ar pasauli, valsti, novadu… Protams, tagad izpaliks sarunas, taču – vismaz kaut kas.
Nākotne?! Kultūras darbinieki saka, ka viņi bažījas par nākotni un saviem pašdarbības kolektīviem – vai tajos būs dziedātāji, dejotāji, teātra spēlētāji?! Vai varēs atsākties gadiem, gadu desmitiem ierastie mēģinājumi, un kādi tie būs? Vai cilvēki nebūs zaudējuši formu, vēlmi un interesi? Šāds – ar daudziem jautājumiem – ir sācies jaunais gads, kurā vēl neredz ne galu, ne malas bargajam vīrusam. Taču labā ziņa ir tā, ka vēlme pēc skaistā ir palikusi. Ļaudis par visu vairāk gaida tikšanos brīdi, un, ja būs skatītājs, klausītājs, baudītājs, gan jau būs arī tie, kas šo skatuves prieku gādās. Un ne tikai attālināti, bet arī klātienē.
