Par naida brokastīm

Piektdienas vakara TV ziņās noskatījos sižetu par Lūgšanu brokastīm Melngalvju namā – slēgtu pasākumu, kurā 220 (uz pusi mazāk nekā pērn) gaišu cilvēku (tostarp Latvijas prezidents ar kundzi, Lietuvas prezidents, Saeimai tuvināti cilvēki, uzņēmēji, mākslinieki un vadošo konfesiju pārstāvji) aizlūguši par… To, lai tauta nenolād valdību! Ļoti interesanti! Pēc komentāru skaita spriežot, šī bijusi apspriestākā ziņa aizvadītajā nedēļā. Atļaušos izvērst kopsavilkumu.

Vispirms par loģisko pusi – kam bīties tautas, ja pēc sirdsapziņas strādāts? Kam lādēt, ja paši šos tautas priekšstāvjus ievēlējuši? Kāds aizlūguma rezultāts, ja pēc šīs ziņas interneta komentāros trīstik lāstu un melnas žults izliets?! Secinājums – tātad, nav no sirds lūguši…
Un ko nozīmē – no sirds – katram īsteni ticīgam cilvēkam vajadzētu savu mantu nabagiem izdalīt un doties klostera dārzu kaplēt? Tomēr galējības pie mums nav cieņā – labāk pafilozofēt par ētiku, ieēst ko askētisku, drusku sevi paraudināt un… Atgriezties merkantilo spēlīšu ikdienā. Vispēdīgi – kamdēļ gan īsteni ticīgam cilvēkam vajadzētu baidīties no māņticības – kaut kādiem lāstiem? Tad varbūt vēl pār plecu spļaut, melnu kaķi ieraugot? Ja baidās, tātad – ticība vien smilšu grauda vērtē. Un varbūt tālab – cik ticības, tik arī svētības – tauta līdz nabadzībai nosvētīta?
Taču ir vēl kāds viedoklis – kāds brokastotājs teic, ka ziņa par nolādējumu ir blefs; patiesībā ļoti garīgā gaisotnē trīs stundas runāts un aizlūgts par ģimenēm, uzņēmējiem, kultūru, izglītību, medicīnu… Un ēsts par pašu saziedoto naudiņu simboliski maz – siera, gurķa, siļķes un desas minigabaliņš… Tā, lūk. Sanāk, ka padod tik iemeslu un vidējais latvietis nories jebkuru – tik nešķīsti esam. Varbūt, taču tautas naidam nevajag meklēt iracionālus iemeslus – ne aiz labas dzīves pārmetumi pārtop lāstos. Bet, kristīgi runājot – naids baro nemīlētos. Un kas gan vairāk apdalīti – mūžīgie kampēji vai vaimanātāji?…