Par nacionālām īpatnībām

Es kā vidējais latvietis – kamēr pa kājstarpi nedabūjis, tikām nekust, tālab varu vien klausīties citu stāstos par 13. janvāra notikumiem.

Šai pozīcijai ir savs labums – tā pasargā no karsta sastrēbšanas, taču arī pie putras tā netikt. Redzams, ka šobrīd "vārīšanās" notiek ap valsts policijas aktivitātēm. Latvijai ir savas nacionālās īpatnības – ja lielas nācijas ir lielas tāpēc, ka spēj turēties kopā, tad latvietim latvietis – nu paši zināt, kas. Skaidrs, ka varas elite tautu (masas vairākumu) ir nokaitinājusi ne pa jokam – akmeņi Saeimas logos bija aicinājums ieklausīties; lai ko nerunātu – policistu sākotnējo kuslumu (retās rindas un neizlēmību) var tulkot arī kā solidaritāti, kas, protams, pēc tam, kad apdraudējums kļuva personisks, atgādināja par pienākumiem; diemžēl esošās varas apstākļos – ķēdes suņa lomu.
Premjers (Cik daudz personiskās enerģijas un norāžu – rīkojumu!) var izlemt ne vien par mežu izzāģēšanu un to ka Prezidents var pastāvēt pie ratiem, bet arī to, ka nekārtību rīkotāji jāsoda iespējami bargi. Nesaklausītas izčākstēja publiskajā telpā iebildes, ka citviet līdzīgās situācijās nekārtību cēlājiem sods nav piemērots vai arī tie būtu jāsoda maigāk un pēc cita panta. Premjers – kā elites rupors ir skaidri norādījis, cik smagi atrausies katrs, kas ne vien balsi pacels (lai atceramies Drošības policijas drošības fikcijas pret dziedātāju un augskolas pasniedzēju par "valsts ekonomikas graušanu"), bet kartona dakšu vietā Doma laukumā liks lietā arī bruģakmeņus. Kā redzams, vainīgo meklēšana notiek ar īpašu azartu – internetā pat izveidota mājaslapa grautiņa dalībnieku atpazīšanai; parādās ziņa, ka bailēs un vēlmē tikt cauri ar mīkstāku sodu grēkāži paši rindiņā tekot uz policiju. Un tostarp izskan arī rūgta atziņa: reiz jau latvietis latvieti uz Sibīriju aizveda!.. Protams, jo tuvāk lietas tiesu darbiem iegrozās, jo skaidrāk redzama nodalīšanās – bija savaldīgie un organizētie mītiņotāji un apreibušie huligāni, kas tā kā startēja zem citas valsts karoga un tālab būtu pat apsveicami, ja atrautos pēc pilnas programmas…
Īsi sakot – žēl. Katrai tautai savas traumas – kā krieviem 2. Pasaules karš nav beidzies, tā latvietim mazisko kalpa dvēseli ar koku neizsitīsi…