Par mazajiem brāļiem domājot

Jautājums, kas visvairāk iesvārstījis jaunā gada ieskaņā, ir par mūsu četrkājainajiem vai dažkārt cita skaita kāju līdzbiedriem. Viens iespaids pie cita iespaida, ziņa pēc ziņas, un tas viss savēlās tādā emociju bumbā, ka pats īsti vairs nesaproti – esi vairāk skumjš vai tomēr tā pa īstam dusmīgs? Vīlies – katrā gadījumā, kad atskārsti, cik tomēr vēl tāls ceļš sabiedrībai ejams, lai attiecībā uz mājdzīvnieku atbildīgu turēšanu sasniegtu to it kā jau banālo, tomēr vidējo Eiropas līmeni.

Runājot par noteikumiem un likumiem, protams, Šveici visbiežāk piesauc kā tādu galējo stingrības variantu. Tomēr noteikumi, lai kļūtu par, piemēram, suņa īpašnieku, – nešķiet nemaz tik pārspīleti. Proti, ja pirmo reizi esi iegādājies sev suni, pirmkārt, jāiziet apmācību kurss, lai saprastu, kas un kā darāms. Otrkārt, sunim jānodrošina, lai viņš ikdienā netiktu ilgstoši pamests viens. Viņam regulāri jābūt kontaktā ar cilvēku un, silti ieteicams, arī ar citiem savas sugas brāļiem. Treškārt, sunim jābūt čipētam un reģistrētam, kas taču tā ir arī pie mums, Latvijā. Taču, acīmredzami, tas ir noteikums, ko nepildām pārlieku azartiski. Kā citādāk gan lai izskaidro, ka dzīvnieku patversmēs arvien turpina nonāk suņi, kuru iepriekšējā dzīves pieredze ir teju vai neizdibināma? Sava daļa vainas, visticamāk, ir kontrolē jeb, precīzāk, – tās spējā darboties. Katram nečipētam un nereģistrētam sunim laukos jau pakaļ neizskraidīsi! Taču, manuprāt, problēmas sakne tāpat ir un paliek attieksmē. Proti, vieni mājdzīvniekiem piedēvē kaut kādas aizvēsturiskas funkcijas, piemēram, mājas sargāšanu, otri tos uztver kā nedzīvas būtnes – priekšmetus, aksesuārus, no kuriem, modes tendencēm mainoties, var vieglu sirdi atbrīvoties. Bet ja reiz esam ģimenē pieņēmuši, arī mājdzīvnieki – protams, nepārspīlējot – taču būtu arī jāuztver kā ģimenes locekļi! Un tāpat kā normālā situācijā pie pirmajām grūtībām neatsakāmies no saviem bērniem, tā tam nevajadzētu būt arī ar attieksmē pret ģimenes kaķiem un suņiem. Starp citu, šis salīdzinājums, šķiet, itin labi der, arī paraugoties uz vēl kādu izplatītu problēmu un runājot tieši par mājdzīvnieku labturību, konkrēti, par nekontrolētu pavairošanu. Tā nav un nedrīkst būt pamatojama ar atrunām, “ai, nu gan jau kāds paņems”, “vismaz vienreiz vajag“, “bērni priecāsies” un tamlīdzīgi.  Kā tas būtu, ja šo pašu iedomājamies, runājot par cilvēkiem?…

Labi, pietiek sūkstīties, īpaši, ja gandrīz droši varam teikt, ka nez vai tā īstenā mājdzīvnieku turētāju daļa, uz ko te rakstītais atteicas, tiešām arī ko izlasīs, kur nu vēl ņems vērā. Tomēr, jāatzīst, ka ar interesi vērošu, kā veiksies vienam politiskam lēmumam, kas gaida savu apstiprināšanu jau šajā gadā. Proti, divos lasījumos Saeima atbalstījusi likuma grozījumus, kas paredz, ka turpmāk suņus vairs nevarēs turēt mūžīgi pie ķēdes. Politiskā griba apsveicama, jo tas tiešām tomēr ir absolūts sadisms, neskatoties, cik vēl salīdzinoši nesen – vispārizplatīta  parādība. Bet kā gan būs ar sabiedrības attieksmi un likuma kontroli? Laiks radīs…