Ir viens brīdis gadā, ko, šķiet, katrs standarta režīmā strādājošais gaida īpaši… Atvaļinājums! Tad tik būs – logus mazgāšu, atvilktnes kārtošu, ceļojumā aizdošos, ikdienu peldēšos, ar bērniem spēlēšos, grāmatas salasīšos, ogas pieēdīšos utt.utjp. Īstenības izteiksmē (ar to nedomājot kaut kādas darbības vārdu transformācijas) viss ir nedaudz savādāk. Ievelc elpu – atvaļinājums sākas, izpūt – jau beidzies… Un tam visam tāda izteikta mazuma piegarša…
Nez, iespējams, tas tādēļ, ka tām nabaga divām atvaļinājuma nedēļām cenšamies uzkrāmēt maksimumu, kaut realizēta tiek labi, ja puse? Līdzīgi kā neplānoti saņemot naudu – prātā autorežīmā sagrupējas visas vēlmes, kas kopumā krietni pārsniedz pieejamo finansējumu un beigu beigās visbiežāk gadās, ka nauda tiek iztērēta visbanālākajām ikdienas vajadzībām.
To risināt, ļoti iespējams, varētu atmetot grandiozu ieceru ražošanu un atvaļinājuma laikā atrast iespēju vienkārši un nepastarpināti darīt… neko vai, ja tomēr, tad darīt visu bez pārspīlētām gaidām uz rezultātu. Nu, no sērijas, smukākais iedegums, kulturālākās izklaides, glītākie brīvdienu selfiji u.tml. Tāpat dažādi attiecību un brīvbrīžu portāli silti iesaka neuzmesties atvaļinājumā par pašu galvenāko čiekuru un visu notikumu galveno kontrolētāju – mīļā miera un ģimenes saticības labad vairāk ļauties kompromisiem un situācijas plūdumam. Ja negrib tās Rundāles rozes citi ostīt – nevajag, var taču kādreiz ko padarīt arī cēlā vientulībā! Un, ja tāltālā atrakciju parka vietā jūsu bērniem tīri labi patīk arī dīķis kaimiņos, vai kā īpaši nopūlēties maz vērts?
Vēl jāpiemin, ka mūsdienu realitātē, ja pieslēgums atļauj, reizēm gadās, ka no darba un nepārtrauktās informācijas plūsmas nevar patverties, pat atrodoties visvientuļākajā, attālākajā slīkšņā. Tomēr tie, kas reiz izbaudījuši pilnīgās atslēgšanās prieku (nu tur baterija telefonam nobeigusies, dators kaut ko neķer…), manuprāt, piekritīs – neaizstājamu cilvēku tiešām nav! Un tās divas nedēļas (vai cik nu tur katram dots) gadā, katram būtu jādrīkst būt neaizsniedzamam.