Nezinu, kalendāro svētku, rudenīgā laika vai tomēr tikko, avīzē lasītā dēļ kārtējās slejas tēmas gluži kā sen solītajā brāzmainajā vējā griežas pa apli, pa apli vien – par valsti, par mūsu – katra tās pilsoņa – vietu tajā, arī par īpašām vietām, notikumiem un īpašiem cilvēkiem…
Kurš gan nav dzirdējis teicienu par tiem neaizstājamajiem, ar kuriem nu pilni tēvzemes kapi… Mazliet ciniski, bet fakts – neaizstājamo nav, vienkārši nevar būt, jo tāda nu mūsu – mirstīgo daļa. Taču tai pat laikā ir tik daudz cilvēku, kurus, kā šķiet, puse pasaules sejā un arī pēc vārda pazīst, otra puse – zina, bet nepazīst… Ir tādi, kas ar labu vai ļaunu, bet pasauli augšpēdus vērsuši tā, kā īsti pat neticas – tas pašu vai tomēr laikmeta un arī visur esošā Dieva pirksts? Bet varbūt visi trīs kopā…
Nu, piemēram, tos ļaunos – kā Romas dedzinātāju Neronu, franču revolūcijas slepkavnieku Robespjēru vai jaunāko laiku iznireļus – Ļeņinu, Staļinu, Hitleru, Ziemeļkorejas kimu. Kaut kam – vai Romas republikai, vai absolūtismam vai varas pārdalei – bija jānoiet līdz kliņķim, lai tādus, kam idejas ir augstākas par visu (par Neronu gan nevar zināt), pēkšņi ar pūļa un asiņu upēm uznestu pašā virsotnē. Un tur arī noturētu. Jau atkal – ar bailēm un asinīm, tik ne vairs ar upju, bet veselu jūru tilpumiem mērāmām.
Tad ir tie otri, kas cilvēci gudrāku un varbūt pat labāku dara. Kā tā paša Nerona skolotājs Seneka, Robespjēra iedvesmotājs Ruso; Vēgners un Dostojevskis, kas ļoti patika Hitleram; Bēthovens, kā mūzikā veldzējās Ļeņins…
Un ir jau vēl trešie, kas daudziem no mums ir īstie cilvēki īstajā vietā, kas rāmi un mierīgi savu darbu un vēl mazliet, kaut mazliet, bet tomēr vairāk dara. Un dara tā, ka reizēm pat brīnumi tepat, Latvijā, mūsu novados, blakus mājā un sētā notiek…
Redz, sasparojas Irlavā cilvēki divi, nu labi, varbūt reizēm pat trīs un ir tur tagad gan visā Latvijā zināma dabas taka, gan svētki, kur visi novadi dzied. Viesatās nu atkal ir Birzīte sava un teju vai vienīgie īstie Krišjāņa Barona svētki. Un, kā šajā avīzē lasām, ir zudušās Latvijas pētījums, kam citviet varbūt pat Eiropas tūkstošus prasa…
Kandavas bibliotēkā (tāpat kā gandrīz visur šai grāmatām pilnajās vietās) darbinieces sarīko tādus svētkus, kas dažam varbūt šai gadā īstie un vienīgie – mīļi, skaisti un vienkāršo brīnumu pilni! Bet Lestenē…
Jā, Lestenē – tur ar pašu un dažu īpašo cilvēku spēku, bez valstiska atbalsta, pat it kā ar kauna zīmi no drupām tautas likteņa svētvieta top… Pateicoties īpašiem cilvēkiem un varbūt arī Dieva klātbūtnei top…