Ir tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem! Pensijas vairs netiek indeksētas. Pieaug "apkalpošanas izmaksas" arī tur, kur nekāda "apkalpošana" nav pieredzēta gadu desmitiem. Aizvien vairāk tautiešu atstāj savu etnisko dzimteni, Latviju ar skumjām nosaukdami par "Bēdu ieleju"…Skat, pat laiks kā sazvērējies: skopa saulīte, bargas salnas un ziemeļu vēji, vēji, vēji…
Kad jūtu, negācijas uzskaitot, ar vienas rokas pirkstiem tūdaļ nepietiks, pēkšņi atjēdzos – tā jau var turpināt bezgalīgi! Jo – ir taču pirksti arī otrajai rokai, arī kājām ir, un vai tad nu "vidējais statistiskais latvietis" neatradīs pārdesmit lietas, par ko dusmoties, bēdāties, sašust… Tāpēc jāmēģina uz visu iepriekšminēto paskatīties no citas puses. Ar ko sākt? Ar jaunu dienu, protams!
Un tā – klāt šodiena. Pavisam parasta aprīļa parasta otrdiena. Taču… Tā vienlaikus ir arī Lielā Iespēja. Pašas izdomāto spēli spēlējot, šodiena varētu būt… Aladina burvju lampa! Esmu veiksminiece jau tāpēc vien, ka šī “lampa" ir manās rokās, ka šī diena piedzīvota – saule uzlēkusi, esmu pamodusies, redzu gaismu, dzirdu ielas trokšņus aiz loga, man ir… runcis, kas pieprasa brokastis… Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kam tā visa nav!
Rosīšanās pa māju, došanās ikdienas gaitās, saskarsme ar cilvēkiem, pienākumu pildīšana ir… šīs "burvju lampas" spodrināšana! Es pasaku labu vardu, un man kāds pasaka. Es pasmaidu, un otrs man uzstaro pretī. Es izdaru labu darbu, un kāds cits izdara labu… vēl kādam citam. Un teiksmainais Džins, kas tādējādi izlaists brīvībā, pēc katras pozitīvās ierosmes, aktivitātes un vēlmes, pēc katra labā darbiņa klusi čukst ikvienam pie auss: "Klausos un izpildu!"
Tas viss izklausās ļoti skaisti, kā jau pasakā, man varētu iebilst (Vienmēr taču atrodas kāds nīgrulis!). Bet dzīvē, saka dusmīgie, sašutušie, nelaimīgie un nepacietīgie, tā nenotiek. Jā, gadās, ka, ilgi pūloties, beržot un spodrinot savu "mūža lampu", cilvēkam pietrūkst pacietības: "Viss! Man pietiek! Pieriebies," viņš saka. Un tad Džins padevīgi paklanās: "Klausos un izpildu…"
