Vakar Tukuma kultūras namā tika sumināta Latvijas bibliotēkās visvairāk lasītākā grāmata. Šoreiz šis gods pienākas fantāzijas un mīlestības bagātajam romānam «Krēsla» (Stefanija Meiere), kas savā varā paņēmis cilvēku tūkstošus ne tikai Latvijā vien. Taču ne par šo grāmatu šoreiz stāsts, bet par lasītprieku.
Pasakiet, vai tas nav īpašs mirklis, ka tik daudz lielo un mazo lasa grāmatas par spīti informācijas tehnoloģiju ekspertu teiktajam, ka dators aizstās i lasīšanu, i grāmatas, i tajās gūstamo baudījumu?! Daudzās aptaujas par grāmatu lasīšanu liecina, ka nemaz tik traki nav un ka joprojām gudrības, piedzīvojuma, pārdzīvojuma un prieka dzirksti cilvēks meklē grāmatā. Un, gadās, nevar no tās atrauties pat naktī. Interesants, aizraujošs sižets, pievilinātspējīgi varoņi, talantīgs autors… vai tas viss kopā. Taču pierādījies arī, ka nav vajadzīgi ne spoži vāki, ne asi sižeta pavērsieni. Piemēram, pavisam necilā Dž. Vebsteres mazgrāmatiņa par Garkājtētiņu, kurā aprakstīts kādas meitenes dzīvesstāsts, kļuvusi par mīļāko lasāmvielu pat tām, kuras galvenās varones vecumu sen pāraugušas. Vai Dž. Darela aizraujošie zvēru stāsti un daudzi citi izdevumi, kuru vāciņi nav izturējuši laika un roku pārbaudi… Katram no mums ir kāda vai kādas īpašas grāmatas, kas paņemas rokās tad, kad pienācis īpašs brīdis…
Tomēr no dzīves un apkārt notiekošā jau nevar aizbēgt. Pat grāmatās ne. Vienvakar, nogurusi no dažu partiju politiķu vēlmes aizmālēt tautai acis ar jauna saimnieka piedāvājumiem, izlēmu pieķerties īstam dāmu romānam – ar mīlestību, vilšanos un laimīgām beigām. Tajā vienīgās politizētās runas saistītās ar pazaudētu mantojumu un Austrumprūsijas dārgumiem kādas pils tornī. Bet… Desmit reižu pārlasītajā grāmatā pirmoreiz izlasīju vārdus, kuriem iepriekš nekad nebija pievērsusi uzmanību – "nekas nav tik tālu kā vārdi no darbiem…" Nu – kā pēc tā lai netic viedoklim: ja esam labi lasītāji, īstajā brīdī un vietā īstās, vajadzīgās grāmatas pašas pie mums atnāk!? Turklāt tās parasti atveroties tieši mums vajadzīgajā vietā…
