Par kokā dzīvošanu

Jāņu naktī turējos kā vīrs, iesnaudos vien uz mazu brīsniņu, bet noredzēju murgainu mistēriju – paģindis komisārs, kam Briseles kāpostu diēta ikvienā gadalaikā, ziņo Briselei, ka Latvijā cilvēku nav atlicis daudz. Jaunus ļaudis nemanīt, bet sirmgalvji pelēkām sejiņām pārcēlušies uz mežu – kokos dzīvo. Komisārs to jau kaut kur lasījis, ka latvieši esot mežoņi, kas kokos mīt un kuru vienīgā komunikācijas izpausme esot pazemīgi pastiepta lūdzoša ķepiņa – nepārprotams ubaga žests.

Komisārs bija izpētījis – latvieši kokus izmanto daudzpusīgi: vispirms pajumtei, jo šādi nav par īri un komunālajiem maksājumiem jāmaksā; tā arī laba iespēja uztaisīt zemākmītošam kaimiņam uz galvas. Otrkārt, dzīvošana mežā atvieglo pārtikas sagādi – ogas un sēnes uz vietas dabonamas; ne kājas, ne maks ar veikalu apmeklēšanu nav jāapgrūtina; iemanījušies pat mušmiru alu brūvēt.
Treškārt, dzīvojot kokā, var uzspļaut ta jebkādiem inspektoriem – i tādiem, kas dižķibeles laikā grib uzlikt sodu Ls 1000 vērtībā par braukšanu reibumā; i tādiem, kas grib uzlikt sodu Ls 10 000 vērtībā par pareizu atskaišu neiesniegšanu, un vispār… Dzīve kokā uz dzīvi šajā valstī ļauj paskatīties no augšas un ieraudzīt purvu, kurā glumie un treknie mīt. Vardes ģīmis – glumajo priekšnieks, ik pa laikam prātīgi parunā. Tā pēdējo reizi viņš bilda, ka sīkie uzdzīti kokā un lejā bez cilpas nelec, nu būtu laiks treknajiem rīkoties – pierādīt, ka mīl šo zemi un tautu. Kokā tupētāji jau pārdoti verdzībā, taču bez garantijām, jo nevar no koka lejā dabūt, tālab – būtu jāpalielina ciršanas apjoms. Visu pa tīro – nocirst un apcirpt, lai beidzot augšas ar apakšām satiekas…
Komisārs, kas atzina, ka Latvijā Briseles kāpostus gatavot neprot, bet medicīnas un izglītotu cilvēku te vispār nav, aizdevās no kurienes nācis ar sāju sajūtu par zemē nomestu naudu; tā it kā Brisele piečakarēta būtu…