Allaž tiek pieteikts – ja ikurāt negribas mājas ballītē ar kādu saplēsties, labāk savus politiskos uzskatus, tāpat kā pārdomas par reliģiju, tomēr paturēt pie sevis. Ne vienmēr gan izdevies tik taisni šo līniju ieturēt… Pieredzēti pat tādi episki ķīviņi, kur rads no rada “sola atteikties uz mūžu”, jo, redz, vienam gadījušies nepietiekami nacionālistiski dzīves uzskati. Tāpat draudzīga pasēdēšana noslēgusies, mētājoties ar savstarpējiem apvainojumiem, jo kāds no kompānijas ar nu jau klasisko frāzi: “Lai jau viņš zog, bet vismaz padalās!” pilnā nopietnībā uzmeties par Ventspils izbijušā mērā Aivara Lemberga aizstāvi. No šodienas perspektīvas raugoties, būtu jābūt atbildei: “Re, izrādās, nedalījās viss!” Pretējā gadījumā grūti iedomāties, kā viena persona, būdama salīdzinoši nelielas pašvaldības vadītāja un nebūdama uzņēmēja, ir varējusi iekrāt kapitālu 350 miljonu apmērā, ko, ja tiesa tā galā lems, Lembergam konfiscēs? Smejies vai raudi – ar to pietiktu, lai valsts bez bēdu varētu gan bērniem, gan senioriem vienreizējo Covid-19 pabalstu izmaksāt, kam šobrīd tiek tērētas budžeta rezerves…
Tagad gan, kad ballīšu nav, it kā vajadzētu būt tā, ka ir mazāk iespēju šīs “neaizskaramās” tēmas publiski cilāt. Tomēr – lai dzīvo internets! – visas vārdu kaujas, lai cik brīžiem tās nekļūtu absurdas, tiek izcīnītas tieši virtuālajā vidē. Un, tuvojoties starptautiskajai Sieviešu dienai, arī man nagi niezēt niez gan par politiku, gan reliģiju parunāt.
Konteksts jeb tas, kā man personīgi šis jautājums veltin liels savēlās. Kādam, acīmredzami dziļi ticīgam meitietim (piederīgs kristiešu sektai Prieka vēsts), kurš iztiku sev dzīvei nopelna, pārdodot un reklamējot lietas internetā, netīšām virtuāli paslīdēja mēle. Būtībā viņa neveikli izteicās, ka homoseksuāli cilvēki nav Dieva radīti. Protams, tā sabiedrības daļa, kas ir ne tikai homoseksuāla, bet mūsu vēl diezgan konservatīvajā (lai neteiktu – aizspriedumainajā) sabiedrībā, to uzdrīkstas neslēpt, ar šādu izrunāšanos nebija mierā. Un – aidā, no kalniņa lejiņā! Vieni metās virsū meitietim, citi gejiem un pa vidu strīdam steidzās pieslēgties visi, kuriem nav slinkums vai arī atlec kāds popularitātes vai cita veida labumiņš. To skaitā, starp citu, arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Viņš it kā no vienas puses aizstāvēja “runas brīvību” un kritizēja, viņaprāt, kritizējamas parādības mūsdienu sabiedrībā, tai skaitā tā saukto “dzēšanas kultūru“, bet galu galā iecēla meitieti teju visīstenākā kristieša godā, tā starp rindiņām pasakot, ka, nu vispār jau arī viņš uzskata, ka homoseksuāli cilvēki, viņaprāt, ir kaut kādi neradījumi un Dievam nav tīkami (jau iepriekš atvainojos, ja tomēr kaut ko pārpratu…) .
Ar to gan viss nebūt nebeidzās un drīz vien parādījās arī kritika J. Vanaga virzienā. Aļesja Lavrinoviča, kas ir Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības mājas lapas “sieviesuordinacija.lv” redaktore, norādīja, ka no arhibīskapa puses šādi prātojumi ir diezgan divkosīgi, īpaši, ja ņem vērā tieši viņa lēmumu no luterāņu baznīcas savulaik “izdzēst“ sievietes-mācītājas. Un tas savukārt radīja komentāru jūru, kur nomācošais pārsvars ir viedoklis: ka sievietēm jāzina sava vieta, ka “sociālekonomiskā dzimumu nevienlīdzība“ taču ir pavisam normāla, jo arī bioloģiski sievietes nav “vienlīdzīgas”. Tā teikt, ja esi “vājais dzimums”, tad tas ir pavisam normāli, ka par to pašu darbu saņem mazāk, nekā vīrietis!? Un tas, kā jau minēju, Sieviešu dienas priekšvakarā dara pavisam uzmanīgu un pat aizdomīgu. Īpaši raugoties uz konservatīvāko sabiedrības pusi, kas turkāt apgalvo, ka ir vairākumā…
