Par vēlēšanu rezultātiem? Nebūt ne! Jo ko tur daudz žēloties par to, ko statistiķi, burdamies pa skaitļu rindām un aptauju rezultātiem, jau sen kā bija izzīlējuši?! I saskaņiešu vaigs daļai nācijas vēl arvien ir tikpat tīkams, i populistu uzvaras gājiens – laikmetīgam garam atbilstošs, bet nemīlestība pret varas partijām – tipiska. Nekā pārsteidzoša! Nu varbūt tik mazdrusciņ izbrīnīja, ka tādā skaistā atvasaras dienā, par kādu izvērtās 6. oktobris, līdz iecirkņiem aizcilpoja vien puse Latvijas balstiesīgo. Bet, no otras puses raugoties, tas būtiski neatšķiras no procentos izmērāmās pilsoniskās aktivitātēs pirms gadiem četriem…
Nu tāds cilvēcisks žēlums (mātes instinkts, vai?) pārņēma pašā vēlēšanu naktī, kad tos potenciālos premjeriņus vadāja no vienas intervijas uz otru, no vienas studijas uz citu un arī rīta gaismiņā nedeva viņiem mieru! Zvanīja, iztaujāja par nākotnes plāniem, sadarbības stratēģijām, līnijām un solījumiem, kaut, skaidrs kā diena, visticamāk, pēc spilvena un miega tie tiecās, ne publiskas pratināšanas. Bet attiecīgi tā laipošana un mēģinājumi neaizmuldēties jau startā, pirms vēl savstarpējās sarunas sākušās, bija pat komiski piemīlīga. Un tikpat uzjautrinoši, kad sadomājos, kā Valsts prezidents, pie spoguļa stāvēdams, matus plēš, domājot, kam lai tagad valdības veidotāja amatu uztic? Par vienu – protestēs, otrs – galīgi un garīgi neprognozējams, bet trešo, ļoti iespējams, mūžsenais padomdevējs Latvijas Rietumu krastā īsti neakceptēs. Un tādam, kā šķiet, ne pārāk izlēmīgam cilvēkam, kāds mums pagadījies Vējoņa kungs, tas viss varētu būt par smagu. Pat tā kā mazliet žēl paliek…
Tāpat lai žēlums par tiem, kuri pirms vēlēšanā pēkšņi sajutās kā sirdsšķīsti revolucionāri – balsoja par grandiozām pārmaiņām visā valstī, īpaši nevērtējot, vai un kā tās īstenojamas. Nu tur likvidēs OIK (kaut ideja – atbalsts atjaunojamai enerģijai – jau nav peļama, vien tas izpildījums…), ministrijas arī, visus korumpantus aiz restēm sasēdinās, bet pensionārus apbērs ar naudu utt.utjp. Taču neviens no solītājiem nav ievācis tik daudz balsu savā groziņā, lai vienpersoniski, vienpartejiski visādi labumus tā apkārt dāļātu. Un nu tikai sāksies tas, ko sauc par kompromisu mākslu jeb politiku! Daļai kaismīgāko vēlētāju, uz kuru dvēseles stīgām labi nospēlē skanīgi saukļi, tā varētu būt arī spēcīga vilšanās. Bet, ja ilūzijas nelolo…
Ja pavisam godīgi – arī manī mīt cerību stariņš, ka kaut kā, nezin kā, valdība uztaps vēl pirms valsts svētkiem, ka ministru posteņos tiks profesionāļi un vāji slēpta darbošanās ”interešu grupiņu” labā šai Saeimā vairs nebūs politiskais standartiņš. Ja tomēr ne…
”Tie taču tikai četri gadi!” – ierunājās ironija.
