Par ko gan domājam, dāmas un kungi?!

Šis mūsu Latvijai un nācijai ir ļoti zīmīgs gads. Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem – šim, kā Kultūras kanonā uzsvērts, Latvijas fenomenam, kas vēstures gaitā ieguvis nācijas vienotības un nacionālās identitātes simbola nozīmi, – aprit 150. gadskārta. Aizsākusies kā no Rietumeiropas, pamatā Vācijas aizgūta tautas  kopdziedāšanas forma, nu šī tradīcija ir ieguvusi valsts likuma spēku un kopš 2003. gada 7. novembra iekļauta arī Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) aizsargātajā Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā (tas – kopā ar Igaunijas dziesmu svētkiem un Lietuvas tautas dziedāšanas tradīciju).

Faktiski, tieši balstoties Dziesmu un deju svētku kustībā, ir būvēta visa mūsu valsts kultūrpolitikas ēka. Turklāt likums runā gan par valsts, gan pašvaldības atbildību tradīcijas saglabāšanā un… arī tās attīstības plānošanā. Nu, lūk, un par šo ”plānošanu”, bet vēl jo vairāk ”attīstību” tiešām ir aizvien lielākas bažas.

Par to, ka hierarhiskā sistēma, kurā daudzas lietas tiek pakārtotas un notiek atbilstoši elitāra virsdiriģentu korpusa vai dažu ierēdniecības pārstāvju izpratnei par lietu kārtību, nav ilgtspējīga, spriests jau vairākkārt. To, manuprāt, pierāda arī šī brīža konflikts par koru skatēm un Rīgas projektu kora tiesībām tajā piedalīties, kura būtību, atzīšos, līdz galam pat izprast grūti. Sanāca kopā spējīgi dziedātāji, kas var perfekti nodziedāt Dziesmu svētku repertuāru un attiecīgi nopelnīt teju visaugstāko punktu skaitu,– kur problēma? Kāpēc gan lai korim neļautu piedalīties lielajā finālskatē? Tāpēc, ka nav kā citi divas reizes nedēļā gājuši un braukuši uz mēģinājumiem noteiktā kultūras namā valstiskas sistēmas algota diriģenta vadībā? Tāpēc, ka reizi mēnesī (šajā gadā) darba dienas vēlā vakarā klupdami krizdami nav papildus braukuši uz novada centru un piedalījušies sava dziesmu apriņķa kopmēģinājumā un vēl kādos pāris brīvprātīgi-obligāti apmeklējamos pasākumos? Tāpēc, ka bijusi nez kāda noklusēta vienošanās ar Nacionālo kultūras centru? Un kas tā par virsdiriģentu slepeno vēstuli? Spriežot pēc tām informācijas druskām, kas nonākušas publiskjā telpā, virsdiriģenti, kas arī skates vērtētāji, esot… apvainojušies… Jo, redz, kāds no dziedātājiem ar saviem komentāriem esot viņus aizskāris, jo – ko? Iebildis ”vecajo” nepārsūdzamajam lēmumam? Un kā tad ar brīvas valsts brīvu pilsoņu brīvām tiesībām izteikties? Turklāt šoreiz tie brīvie pilsoņi ir dziedātāji – pašdarbnieki, kas, ziedojot savu laiku un arī jau naudu, ir gatavi kopt tautas tradīciju un nacionālās identitātes simbolu – Dziesmu svētku kustību – visaugstākajā līmenī.

Bet lai nu šoreiz paliek tie augstie plaukti. Ir jau arī vēl citas lietas, par kurām gribas teikt: ne par to, ne to svarīgāko domājat, Dziesmu un deju svētku tradīcijas vadošie kungi un dāmas! Tā gribas teju vai balsī kliegt, klausoties un arī piedzīvojot, kā kolektīvi katru gadu tiek drīpelēti jautājumā par tautas tērpu autentiskumu un atbilstību nez kādiem tur kaut kādā zinātāju centrā apstiprinātajiem kanoniem. Nu tur zeķes ne tādas, rota ne tai tradīcijā, brunčiem strīpas ne tai kārtībā un tās galvassegas! Nu tās ir īsta KATASTROFA! Redz, aubēm jābūt tādām, ka ausis ciet un no matiem ne šķipsniņas neredz, un lakatus, ziniet, lībietēm (Tā nolemts!) jāsien teju piecās kārtās, un pareizi – ritīgi autentiski – ir tā, ka viena no lakatu kārtām aizsedz vai pusi sejas! Nu, sliktākajā gadījumā, var izlīdzēties ar krievu lakatiem, kas tā kārtīgi ap galvu apvindelēti, vai aizkaru driskām, kas podiņveidīgi ar elastīgām lentēm pie galvas pieplacināti. Un uz to visu – vainagu bumbiņam, zeķu rakstiem, kurpju purniem un lakatu ļerpatām – skatē cieši skatīsies un arī vērtēs!…

Faktiski jau būtu smieklīgi, ja realitātē ”lakatiņu karos” nepazustu ne tikai laiks un nauda, bet arī normāls dziesmas skanējums. Nu, kas par dziedāšanu, ja lakata kārtas un aubes biezums karsē pauri un pat sevi, kur nu vēl kaimiņa dziedāšanu dzirdēt grūti? Un ja pavisam nopietni, tad ir taču zināms, ka tie ”strikti autentiskie” tautas tērpu noteiktumi radušies vien pagājušā gadsimta 30. gados un lielākoties tie ir pieņemti, ne arheloģiskajā vai kādā vairāku gadsimtu izpētē balstīti…

Taču Dziesmu un arī jau Deju svētku tradīcijai, lai tai vispār būtu jēga un tā pastāvētu, pati pati svarīgākā lieta tomēr ir… dziedāt un dejot gribošs un, kas svarīgākais, arī varošs pašdarbnieks! Bet tā varēšana un dziesmas, dejas mīlestība pieaugušā cilvēkā nevar rasties tukšā vietā. To, ko nezini, neproti, nepazīsti iemīlēt ir ja ne neiespējami, tad ļoti ļoti grūti… Bet kā vari iepazīt, kā iemācīties dziedāt, īpaši sarežģītu daudzbalsību, kāda tā jau no pirmsākumiem ir Dziesmu svētku repertuārā, ja pēdējās pāris obligātās dziedāšanas stundas Latvijas izglītības programmās noteiktas vien pamatskolā? Jau tagad daudzās vidusskolās dziedāšana nav arī kā izvēles priekšmets, nav arī koru un attiecīgi – nav jau arī skolotāju… Bet mana pašdarbnieka pieredze ar 50 gadu stāžu saka, ka Skolotājs izšķir visu. Nebūs aizrautīga Skolotāja, nebūs dziedošu, dziesmu, mūziku izprotošu, mīlošu bērnu un jauniešu, nebūs arī… Dziesmu svētku… Lūk, par to ir jādomā, svētku kustību vadošie kungi un dāmas!