Šobrīd, gada sākumā, kad meklējam, atrodam un cenšamies saprotamā valodā sakārtot un publicēt Saeimas deputātu pielemtās šī gada pārmaiņas, mūsu deguni gluži kā «Akas» pasakas Sniegēdim tā vien līkst, lai zemei pieskartos. Nožēlojami! Ko gan citu par iecerētajām nodokļu ierosmēm saka? Vairums lēmumu nav pat kā Ļeņina danču grāmatā, kur viens solis uz priekš, divi – atpakaļ. Mūsu nodokļu un citos lēmumos i ne smakas no tālredzības, ne smakas no gadiem solītās solidaritātes un sociālā taisnīguma. Gluži pretēji…
Nē, nu var jau saprast, valsts maziņa, nodokļu maksātāju maz, vajadzības un gribēšanas aug, bet naudas visam nepietiek. Un kur tad to ņemsi? Skaidrs, ka tikai no nodokļiem, jo mūsu mērenā klimata valstī ne zelta, ne naftas (vismaz aizsniedzamā tuvumā) nevaid.
Tikai, ko tad tērējam naudu dažādiem pētījumiem un vētījumiem, ko pieaicinājām ārvalstu speciālistus, ko pieteicāmies attīstīto valstu klubiņā, ja jau zinājām, ka tā ieteikumus, tāpat kā visu iepriekšējo pētījumu rezultātus ignorēsim? Jau gadiem tiek spriest par to, ka viena no lielākajām mūsu valsts nelaimēm ir pārāk nevienlīdzīgais ienākumu un nodokļu slogs, nevienlīdzīgas ir arī iespējas, ko valsts piedāvā lielo pilsētu, ko – mazpilsētu un lauku pagastu iedzīvotājiem. Tieši nepārdomātās un arī netaisnīgās nodokļu politikas dēļ mēs joprojām esam valsts, kurā nodokļos nespēj iekasēt pat pusi no noteiktā. Kāpēc? Ne jau tāpēc, ka visi šausmīgi krāpjas, bet gan tāpēc, ka lielākais nodokļu slogs ir tiem, kas ne tikai nesaņem vidējo algu (818 eiro), bet nesaņem pat iztikas minimumu (tagad vairs pat neaprēķina, bet 2014. gadā bija 252 eiro). Bet tiem, kam ir, tiem visvisādos veidos ir iespēja iegūt vēl – atvieglojumos, bonusos, īpašos pabalstos, piemaksās un visbeidzot ikgadējos (jo tā kaut kur kāds (??!) valstī esot noteicis) algas pielikumos. Pēc šī principa atkal ir nevis pielikts, bet gan samazināts nepaliekamais minimums, kas kaut neaudz, bet pavisam reāli pieaudzēja ienākumus mazāk nodrošinātajiem valsts pilsoņiem, kā arī ģimenēm, kurās aug bērni. No šīs pašas sērijas nāk arī Ekonomikas ministrijas iecerītes bēdīgi slaveno dubulto piemaksu par ”zaļās” elektrības ražošanu uzkraut mājsaimniecībām. Jo redz, tā esot visvieglāk sadalīt 3 miljonu vērto subsīdiju, ko vislielākajā apjomā saņem Krievijas gāzes ražotāji un daži visai pamatīgi Latvijas dabas postītāji.
Uz ko pie valdības stūres esošie cer, ka, pateicībā par budžeta plosīšanā atmestajiem 20 miljoniem, pašvaldību vēlēšanās pieņemsim vienīgo un, viņuprāt, pareizo lēmumu?