Par tiem zinās ikviens, kam kaut reizi gadījies paklupt, vismaz – sāpīgi atsitot kājas īkšķi, sliktākajā gadījumā – klūpot un krītot, gūstot traumas vai piedzīvojot nepatīkamus brīžus. Kas ir ar pārējiem akmeņiem? Cik to ir cilvēka dzīves, viņa izaugsmes ceļā visa mūža garumā?
Šie jautājumi ienāca prātā, klausoties un lasot presē – patlaban, kad Latvijā viesojas Viņa svētība Dalailama… Viņa lekcijas, sarunas ar zinātnes, mākslas darbiniekiem, debates ar filozofiem un masu mediju pārstāvjiem būtībā ir vajadzīgas mums ikvienam! Iespējams pat, ka tiem, kas nav saistīti ar kādu no šeit minētajām dzīves sfērām – piemēram, izglītības darbiniekiem, politiķiem – tās būtu vēl vairāk nepieciešamas! Taču – kamēr liela daļa politiķu slīkst savu mūždien nepiepildāmās varaskāres un aizvien pieaugošo vēlmju purvā, kamēr mūs izglīto daudzi no tiem, kas paši savulaik vislabāk apguvuši Veidenbauma sarkastiski pausto mācību: „Nelidot augstāk par vistu kūts laktu/Vismīļāki domāt par dējamo kaktu”… Jā, ko darīt, kā dzīvot mums?
Savās lekcijās un sarunās Dalailama norāda, ka visbiežāk sastopamie, mūsu izaugsmes ceļā vistraucējošākie „akmeņi” ir: bailes, dusmas, bads, nabadzība un vēlmes. Pārāk daudz vēlmju! No bailēm rodas dusmas. Bads un nabadzība rada slimības. Savukārt, vēlmes ir kā akmeņi – gan pie mūsu kājām, gan kaklā… Un tie nekad nebeidzas! Tos, kuru dzīve pamatā ir pietiekami nodrošināta, nepārstāj vajāt vēlmes: vairāk mantas, naudas un varas; spožāku auto; smalkāku dzīves stilu; eksotiskākus ceļojumus, un vēl, un vēl. Cilvēks, pats nemaz nemanot, kļūst savu vēlmju vergs, un viņam pat prātā neienāk, ka dzīve būtu vieglāka un pats brīvāks, ja daudzajām „vēlmju pātagām” reiz pateiktu stingru: „Nē! Pietiek!” Nemaz nav jāmeklē senā budisma avotos, 400 gadus ilgajā Dalailamas institūta garīgumu veicinošajās mācībās vai Indijas 3000 gadu senajās zināšanās. Arī senie latvieši zināja, kas tā tāda Sāta māte un kad lūgt palīdzību Gausas mātei – lai visa ir tik, cik pietiek! Lai „nekaramies augšā”, ja kaimiņa zirgiem spožāka spalva un kaimiņu saimniecei – pienīgākas govis vai čaklākas meitas.
Sadzīviskajā līmenī ir tik saprotami, ja cilvēkus kaitina tas, ka viņu vēlmes nepiepildās, taču… šīs kaitinošās sajūtas nekādā veidā nepalīdz vēlmju piepildīšanā! Ne mēs piepildām vēlmes, ne spējam atgriezt zaudēto dzīves prieku… Lai arī kādā jomā mēs darbotos – politikā, medicīnā, tieslietās, zinātnē, biznesā, utt., darbības raksturu nosaka motivācija: kā dēļ, kā vārdā, ar kādu mērķi darām to vai citu darbu, kaut ko radām vai vienkārši… ”izdzīvojam”, ”dzīvojam nost”. Vai pasaule, pateicoties mums, kļūst labāka, cilvēki – priecīgāki un laimīgāki? Un, jā! – kas vispār ir prieks?! Dievs, radot cilvēku, esot noteicis, ka viņam jābūt priecīgam. Jā, mēs zinām dažas primārās lietas, par ko varam priecāties: gards ēdiens, silta māja, labs sekss. Taču – vai iedomājamies, ka šīs ir tikai jutekliskā līmeņa baudas un prieki? Un tieši šeit lūk, arī slēpjas viens no ”klupšanas akmeņiem”: prieks jutekliskajā līmenī ir īslaicīgs!
Prieks, gandarījums un citas ar laimi saistītās izjūtas, kas ir jau augstākajā – mentālajā – līmenī, sasniedzamas tikai tad, ja maināmies paši, ja iemācāmies ”sakārtot galvu”: lai vājinātu negatīvās emocijas, mums sevī jākultivē, jāizkopj to pretstats – mīlestība, labestība, līdzcietība, altruisms. Pašanalīze un pašizaugsme ir tās, kas var mums palīdzēt izvairīties no ”klupšanas akmeņiem”, un ne tikai – tas ir ceļš, kā padarīt šo pasauli labāku, cilvēkus – laimīgākus…
Ir labi, ja reizēm kāds atbrauc no lielas tālienes un atgādina mums, ka arī mēs, latvieši, esam senām gudrībām bagāta un vieda tauta!