Iemetu skatu kalendārā – rīt, 22. septembrī – Baltu vienības diena. Kas tā tāda? Izrādās – šajā dienā tiek svinēti rudens Saulstāvji, Ražas svētki un pieminēta Saules kauja. Rudens Saulstāvji – brīdis, kad saule lec tieši austrumos un riet rietumos un kad diena ar nakti top vienādi garas; laiks, kad saskaņā ar seniem ticējumiem Saules dievs gatavojas nāvei, lai atdzimtu pavasarī… Kaut kur dzirdēts stāsts?
Par Saules kauju zināmais: tālajā 1236. gadā mestrs Folkvīns ar apmēram 3000 vīru karapulku (no tiem vien 48 bruņinieki; pārējie – līvi, letgaļi, igauņi un Pleskavas krievi) pēc kristīgas paplosīšanās Žemaitijā mājupceļā sastapušies ar apmēram 4000 līdz 5000 lielu, atriebes kāru zemgaļu un žemaitiešu karaspēku, ko vadījis kunigaitis Vikints. Kauja krustnešiem kļuvusi par liktenīgu slazdu – «Atskaņu hronikā» teikts, ka tie purvājā apkauti kā sievas, bruņiniekiem savainoti zirgi un tie bijuši spiesti cīnīties, kājās stāvot. Savukārt bēgošajiem ceļš aizsprostots ar sagāztiem kokiem… Šajā kaujā galvu nolicis arī mestrs Folkvīns, kurš savu 19 gadus ilgo karjeru Livonijas zemēs bija sācis ar jestru igauņu piļu dedzināšanu…
Ko teikt – pagānu uzvara Zobenbrāļu ordeni saliedēja ar Vācu ordeni, un turpmāk pagānu tautas tika apspiestas vēl bargāk – pakļautie vergoja klaušās, maksāja nodevas, atdeva bērnus nosūtīšanai uz Vāczemi utt. Maziska un asiņaina rādās kristietības vēsture, kas šodien uzsver vien Mīlestības pusi. Vai tas nozīmē, ka arī izpratne par Dievu var mainīties? Ja tā, tad kanoni nav mūžīgi un šodienas Dievs var izrādīties koka lelle?…
Bet 22. septembrī Saules kaujas piemiņu atzīmēs gan Lietuvā, gan Latvijā – daudzviet senajos pilskalnos tiks aizdegti piemiņas ugunskuri, bet Latviešu biedrības namā notiks folkloras kopu koncerts ar tematisku izstādi par baltu kultūru – kā atgādinājums mazu tautu spītam un prasmei pastāvēt, ja vien pietiek vieduma kopā turēties…
