Kas reiz uzkāpis jēlību glumajai laipai, tik lēti no tās vairs nenoleks. Tā arī es – trešo dienu darbavietā atklausījies viedokļus par praidu un viendzimuma mīlu, nolēmu pārcilāt šo tarakānu maisu. Jo vairāk uz to mudināja ziņās iestāvējusies bilde ar Eltona Džona un viņa dzīvesbiedra maigajām sejām, iedomājot, ka surogātmātes dzemdētajam dēlam – 17 mēnešus vecajam Zaharijam – derētu brālīti vai māsiņu. Komentāri apmēram tādi: "Dieva sods nāks pār šiem grēk-āžiem! Dievs šamajiem lēmis dzimtu neturpināt! Nedrīkst ļaut ar bērniem spēlēties!" Un tikai viens viedoklis bija par to, ka pieauguši cilvēki taču varētu dzīvot, kā vēlas, un neba šie pirmie, kas bērnu audzina; vajadzētu papētīt, par ko izaug šie bērni – par homoseksuāļiem, lesbietēm vai tomēr tikai cilvēki ar izpratni par minoritātēm?… Taču tās tādas ārzemnieku problēmas – pie mums Latvijā praidistus nomētā kakām, bet tādos miestos kā Tukums viendzimuma mīlas piekritēji ir tik dziļos ierakumos, ka atšifrēt viņus var vienīgi pēc bīstamo mājsaimnieču klasifikatora: katrs vecpuisis, kas neprecas, ir zilais, bet katrs vecis, kas atsaka ātra seksa piedāvājumam – impotents (vai skatīt pirmo variantu). Izklausās vulgāri? Diemžēl, ieklausoties dienišķajā viedokļu apmaiņā, tieši tas pārsteidz visvairāk – uz kādiem sekliem pamatiem cepam savus viedokļus un pēcāk pārlejam stereotipu ģipsī… Mēs "zinām", ka homoseksuālisms ir izlaidība, nevis ģenētiska nosliece; tāpat, mūsuprāt, izlaidība ir alkoholisms, smēķēšana un azartspēļu atkarība. Lai ārsti un zinātnieki runā ko citu – "MĒS ZINĀM!" Taču šai zināšanai ar prāta apsvērumiem maz sakara – to baro divas dziļi noglabātas vēlmes: a) sugas tīrības vārdā atstumt un nīcināt citādos; b) pēc bērnībā iegūtas neuzticēšanās pasaulei pārtaisīt to pēc sava ģīmja un līdzības. Par katru cenu, ar uguni un zobenu, un tādā garā…
