Kad pirms nedēļas Rīgā sabrauca lauku ļaudis, līdzi vezdami cūciņas, vistiņas, kartupeļu maisus un visu ko citu, vadziņās un dobītēs izaudzētu, sabiedrība uzgavilēja laukiem un, neslēpjot savu nezināšanu, atzina, ka pati mazākā paaudze, jo īpaši pilsētā augusi, maz zina, kas reāli laukos notiek. Jā, jā, arī tā mēdz pagriezties pasaule, ka pat Latvijas bērniem šķiet, ka piens no dabas jau ticis sapildīts paciņās vai pudelēs, bet kartupeļi – un kāpēc gan ne – izaug kokos.
Un patiešām, ko pārmest bērniem; arī mēs taču nezinām, kādā izskatā ienākas un kur aug visi tie augļi un dārzeņi, kas nereti mēdz pildīt mūsu veikalu plauktus. Un tāpat bērnam, viņa acīm raugoties, viss tas, ko mamma atnes no veikala un pēc tam liek galdā, tāpat no tā paša veikala plaukta nāk…
Lai arī nereti dzirdēts, ka bērniem patiesībā ir maza interese par lauku darbiem, tāpēc arī zināšanu nav nekādu, nupat kā Pastariņa muzejā noskatījos, ka bērni ļoti labprāt dara dažādus darbus, pat tik garlaicīgus kā pupu lobīšana. Un vai tāpat nelasītu kartupeļus, ja kāds ieliktu vagā? Nesamīļotu teliņus vai nebarotu vistiņas, ja būtu pa rokai kāda kūtiņa?! Ikdienā tagad atliek zooloģiskais dārzs, kur par ieejas biļetes cenu to var dabūt. Citkārt…
Citkārt atliek vien nopriecāties par vecmāmiņām, tantēm vai krustmātēm (un viņu vīriešu dzimtas otrajām pusēm), pie kurām laukos, vasaras brīvlaikā dzīvojot, visu lauku dzīvi varēja un – kaut kur joprojām var – iemācīties ātrāk nekā pēc bildēm un tekstiem mācību grāmatās. Protams, dabas vērošanai līdzi vienmēr nākuši arī dažādi ierobežojumi kādreiz telefona, tagad interneta pieejamības ziņā, lielveikala pārtikas vai kā cita dēļ, un nevar vēl zināt, uz kuru pusi nosvērsies maza vai lielāka bērna vajadzības… Tomēr pieredzi tieši laukos var dabūt labu labo. Tā ka – novērtēsim vecmāmiņas laukos! Ja tādu nav, būs jāiztiek ar muzeju un projektu piedāvājumu, kā, piemēram, “laukiem galvaspilsētā”, kas parāda ne tikai to, kas mums ir, bet arī to, kā nav un ko diemžēl vairs nezinām.