Politologam Ilmāram Mežam, šķiet, pagājušajā nedēļā radās doma, ka mums, Latvijā, nekaitētu Iedzīvotāju ministrija, kur katrs varētu vērsies, kad viņam samilzt kāda problēma vai nerisinās kāds aktuāls jautājums. Gluži tāpat, kā daudzi jo daudzi nepieciešamības gadījumā vēršas gan Patērētāju tiesību aizsardzības birojā, gan TV raidījumos «Dagpunktā», «Bez tabu», «4. studija», arī mūsu redakcija u.c. Labi būtu, ja no tautas aktīvākās daļas, dažādām biedrībām un sabiedriskajām organizācijām ierēdņi nereti neatgaiņātos kā no uzmācīgam mušām; ja mēs, tautas lielākā daļa, jau laikus varētu uzzināt likumdošanas aktus un valdības lēmumus, kuri nosaka tās mūsu tiesības, ko vajadzības gadījumā „vienkāršajam mirstīgajam” nemaz nav tik vienkārši uzzināt. Šķiet, ka ierēdņiem ērtākā atbilde uz iedzīvotāju pretenzijām ir: ”Internetā viss ir ērti atrodams!” Taču patiesība ir tāda, ka nebūt ne viss. (Atcerēsimies nupat uzsākto iedzīvotāju cīņu par publiskā parka ideju no vienas puses, un VDD ”noslepenotās” jaunceļamās ēkas projekta neētisko saskarsmi ar kāda lietuviešu grupējuma interesēm!) Atcerēsimies, ka Latvijā pašreizējos apstākļos aizvien lielāka kļūst senioru daļa, kam nav prasmju rīkoties ar internetu, bet vēl lielāka ir to daļa, kam nav personisko datoru (un tuvākajā perspektīvā nav paredzami brīvi līdzekļi to iegādei), nav ne spēka, ne veselības, lai aizietu vai aizbrauktu līdz pagasta bibliotēkai ar brīvu piekļuvi internetam. Un vēl – paturēsim prātā, ka, īstenojot reģionālo reformu, attālumi līdz administratīvajiem centriem nesamazinās. Nav dzirdēts arī par jaunatklātiem satiksmes autobusu maršrutiem.
Ja kāds domā, ka – atšķirībā no laukos mītošajiem – pilsētā dzīvojot, par visu tiek gādāts, atļaušos iebilst, ka tā nemaz nav! Agrā rīta stundā tepat, pa mūsu mīļo Tukumu ejot, daudzdzīvokļu namu pagalmos Kurzemes, Spartaka un vairākos citos pagalmos reizēm var kaklu nolauzt tumsā, bedrēs un peļķēs (tāda nu šogad ziema: bez sniega gaismas, kas ļautu vismaz pretimnācēju saskatīt…). Jā, gaisma uzrodas, kad tuvinu roku ieejas durvju kodam, taču, līdz tam jānonāk pa absolūti tumšu pagalmu. Ja kāpņu telpā vēlos vēl arī atvērt savu pastkastīti, gaisma nodziest pārlieku ātri, un tad tos piecus soļus un pirmos pakāpienus jāpievārē pilnīgā tumsā. Kas tas ir par „taupības režīmu” un vai tas paredzēts iedzīvotāju ērtībām?! It kā sīkums, taču kādam tas jāredz, par to jārūpējas. Varbūt visi – gan «Tukuma namu» ļaudis, gan iedzīvotāji – cer, ka tūlīt, tūlīt būs pavasaris ar saviem agrajiem un gaišajiem rītiem? Neceriet un nesasapņojieties: sekojot gadalaikiem, pienāks jauns tumšais rudens, jauna ziema. Ja nu tā atkal gadās bez sniega?!
Lai slejas noslēgums neizskanētu ”uz drūmas nots”, atļaušos kādu anekdoti iz žurnālistu dzīves padomijas laikos. Redakcijā atskan telefona zvans: kāds sašutis tukumnieks sūdzas, ka nama pagalmā izlejamā šmucūdeņu aka pārplūdusi – ejot pāri malām, jo sen nav izvesta. Redaktors tūdaļ zvana komunālajiem dienestiem, un tie solās ātri vien novērst nekārtības. Pēc mēneša tas pats tukumnieks atkal zvana redaktoram. Redaktors sašutis: „Kā?! Joprojām vēl nav izvesta?!” Tukumnieks atteic: „Paldies, biedri redaktor, izveda toreiz, tūdaļ izveda, tiklīdz jums piezvanīju! Bet nupat, es skatos, tā nosēdaka atkal drīz būs pilna: nolēmu jums piezvanīt pie laika, kamēr vēl neiet pāri…”
Tā, redz ir: reizēm pārņem sajūta, ka savu sadzīves jautājumu risināšanā nekur īpaši tālu prom no tiem laikiem neesam tikuši – ne savu pilsoņa pienākumu izpildi, ne apziņas līmeni ieskaitot. Un tad jājautā: ko mums dos vēl viena ministrija, vēl viens amata vīrs vai sieva, ja jau esošie ar saviem pienākumiem reizēm cīnās kā velns ar krustu?
Šobrīd kāds tautas vienkāršā tautas valodā varētu izstāstīt, kas tagad jābalso??? Neviens īsti neizprot, tāpēc nav arī iedz;ivotāju aktivitāte nekāda.