Latvijas Nacionālās bibliotēkas aicinājuma akcija – Tautas grāmatu plauktam atvēlēt sev nozīmīgu grāmatu ar īpašu stāstu – vedināja domās ielūkoties savā grāmatplauktā un padomāt par tām īpašajām grāmatām, kas nezinkādā veidā vienmēr iemanījušās būt blakus rokasstiepiena attālumā un atvērties tieši tajā lappusē, kur ierakstīti konkrētai dienai un stundai piemērotākie vārdi. Gadījumā, ja vajadzīgs iedvesmojošs padoms, mierinājums vai uzmundrinājums. Jā, savā reizē tās, kā jau labu mitrumu uzsūcošas – nožāvēja asaras…
Tās ir grāmatas, kuras gadu desmitus, pārkārtojot plauktus vai pārceļoties, allaž ir pirmās, kas tiek ņemtas līdzi. Un, iespējams, no tām pat šāda – īpašā aicinājuma vārdā – būtu ļoti grūti šķirties, jo tās ir kā pie sirds pieaugušas… Kaut kādā brīdī tās no lasāmvielas kļuvušas par draugiem, par atmiņām, par brīnumaino pasauli, kas reiz ievilkusi sevī tik ļoti, ka ārpasaulei palicis maz laika un vietas. Tās ir tās, ka lasījās dienā un naktī, lai ne mirklis no kopā būšanas netiktu atņemts.
Acumirklī iedomājoties, prātā nāk bērnu dienu grāmatiņa par Pifu, kas piedzīvoja garu mūžu un jau trešo lasītāju paaudzi, tiesa – jau atkārtotajam izdevumam. Bērnu dienu grāmatu rindā ir Zentas Ērgles «Mūsu sētas bērni» un Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības un jaunības apraksti Baltajā un Zaļajā grāmatā… Īpašā vietā glabājas vesels lēvenis kladīšu, kurā tajos laikos kā nevēlama paklusām pārrakstīta Kārļa Skalbes un Friča Bārdas dzeja, kā arī Zentas Mauriņas esejas… Tobrīd šķita, ka šo autoru rakstītais palīdz saprast un sajust nojausto, ka laiki mainīsies… Un mainījās, liekot arī uz grāmatu plauktiem palūkoties ar kritisku skatu, atsijājot padomjlaikus cildinošos darbos… Pirms kāda laika veselu strēķi šādu romānu redzēju izmestu miskastē – to laiks pagājis, – tā bija pirmā doma, līdz blakus pavīdēja Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis»…
Iespējams, šī akcija var kalpot par pamudinājumu ieraudzīt savu īpašo grāmatu, uzdāvināt to Gaismas pilij vai arī – savas skolas vai pagasta bibliotēkai, bet varbūt tieši grāmata var kļūt par dāvanu izlaidumā. Tas ir pamudinājums dāvināt pamatīgas grāmatas, lai ne vien sirds piesienas, bet arī prāts un domas vēl ilgi to nelaiž vaļā. Un tas nekas, ka īstais lasīšanas brīdis pienāks pēc gadiem – katrai grāmatai taču savs lasītājs.