Vasaras saulgriežu laikā Mežparka estrādē ar lielu saviļņojumu noskatījusies un izbaudījusi deju lielkoncertu «Lec, saulīte!», nolēmu LTV programmā noskatīties atkārtojumu, taču… pacilājoša emocionāla pārdzīvojuma vietā mani pārņēma… vilšanās. Televīzijai tāds liels ”čušš” vien sanācis: ne īstas panorāmas un varena kopskata, kas ļautu apjaust daudzo dalībnieku tūkstošu vienotību, ne ūdens strūklaku priecīgā pārsteiguma un dejotāju līksmā azarta, tām cauri skrejot, ne cilvēka iekšējās pasaules daudzšķautnainības apjausmas, ne to miglu (Un kas par to, ka mākslīgi radītas?!), kurās latvieša dvēselīte savureiz ”ar migliņu aplaidās”… Jutos gandrīz kā piekrāpta! Un – neviļus piekrāpusi citus – tos, kam sasolīju emocionāli bagātu, skaistu raidījumu. Samierinājos. Taču… pēc kāda laika, skatoties internetā ievietotās fotogrāfijas, ieraudzīju notvertus ĪSTUS pārdzīvojuma mirkļus! Tātad – tas nav mans izdomājums, tātad – tas viss BIJA, un bija arī cilvēki, kas to REDZ un IZJŪT, kas prot to PARĀDĪT arī citiem! Līdzīgas sajūtas piedzīvotas, skatoties pēdējos Dziesmu svētkus, arī reportāžas no Pasaules koru salidojuma (Cik nu vispār no tā atļāvās parādīt TV skatītājiem, tātad – mūsu tautas lielākajai daļai!)… Pa druskai – no svētku grandiozuma, pa fragmentam – no sarunām ar pasaules klases mūzikas un mākslas zvaigznēm (Šo vārdu lietojot bez tām pēdiņām, kurās būtu ievietojami pašmāju dažādo šovu personāži). Vienīgie, kā pēcsvētkos patiešām nepietrūka, bija nihilisma pilnie smīniņi par to, ka izrādījāmies ne nu tik diži, ne nu tik spēcīgi kordziedātāji, par kādiem paši sevi iedomājāmies. Jā, sak, dažu koru starptautisko konkursu uzvaras ir… tikai ATSEVIŠĶI gadījumi, atsevišķas virsotnes. Vai gan mēs, tik maza tauta, varam cerēt uz ko vairāk…
Nez, kāpēc man gribas domāt, ka šie un daudzi citi gadījumi, kad tiek kultivēta ”latviskā pieticība”, nebūt nav nejauši. Tāpat, kā nav nejauša kultūras sajaukšana ar subkultūru – piemēram, ziņas un reportāžas no ”vecā «Jaunā viļņa»” nekritiskiem prātiem ļāva noticēt, ka Kobzons joprojām ir ”spoža estrādes zvaigzne”, ka mūsdienās moderni ir… ”dāmām” iziet sabiedrībā bez krūšturiem. Un – pāri visam! – ja nu kādu minētās situācijas neapmierina, tad… ”padomāsim par naudu!” Sak, TV tehniskais aprīkojums ir dārgs, raidlaiki ir dārgi, un tāpēc ne visus svētkus iespējams parādīt pilnībā. Savukārt, Jūrmalā no Krievijas oligarhu plosīšanās iegūst… vietējie tirgotāji.
Vai mums ar šādām druskām pietiek? Un – cik ilgi vēl pietiks?
Lasot ntz katrreiz jūtos gandrīz kā piekrāpta. Ne kopskata, ne atspoguļojuma patiesīguma. Vai mums ar šādām druskām jāpietiek? Un cik vēl ilgi?
Jebkurā sižetā, reportāžā vai rakstiņā var iekļaut tikai to, kas licies svarīgs žurnālistam, redaktoram, operatoram, fotogrāfam. Lai gūtu savus iespaidus, pašam jāiet uz pasākumiem. Gan jau ir kāds, kuram klātienē vērotā «Saulīte» nelikās skaista. Un noteikti ir kāds, kuram TV pārraide likās ļoti laba. Vieni sēž pie televizora diennaktīm, kad raida sporta un koru olimpiādes, citi tai pat laikā nīgrojas, ka tad nav nekā, ko redzēt. Vieni izlasa vietējo avīzi no vāka līdz vākam un pat starp rindiņām, citi burkšķēdami vienaldzīgi pāršķir lapas.