Man vienmēr ir bijis prieks par aizrautīgiem cilvēkiem, kuri bez skaļiem lozungiem un pompozuma spēj paveikt daudzus labus darbus, kurus faktiski viņiem nemaz nebūtu jādara. Tā, piemēram, Smārdes bērnudārzā audzinātājas ar bērniem devās iepazīt mežu, iepazīt lauku sētu. Saprotu, ka tas nemaz nav tik viegli izdarāms, jo ar mazajiem ķipariem kājām diez ko tālu neaiziesi. Bet audzinātājas bija par visu parūpējušās. Un brīdī, kas mazmeita stāstīja, ko šajos pārgājienos pieredzējusi, biju audzinātājam no sirds pateicīga.
Mūsdienās ne jau katram ir iespēja aizvest savu atvasīti uz īstu lauku sētu, tad nu ir jāizlīdzas ar lauku sētu zooloģiskajā dārzā. Un labi vien ir, ka šāda sēta tur ir ierīkota, jo, ja tā labi padomā, tā taču ir viss mūsu dzīves pamatu pamats.
Kamēr Izglītības ministrija ilgi domā par to, kāds tad būs tas solītais jaunais mācību saturs, bērnu dārzu pedagogi, skolotāji, sabiedrība, šķiet, saprot, ka uz ierēdņiem daudz nav ko gaidīt, un tāpēc rīkojas paši.
Tā skolēniem tiek piedāvāta iespēja piedalīties konkursā «Mūsu mazais pārgājiens», kas nu notiek jau 11. reizi. Konkursā tiek apzinātas dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, notiek iepazīšanas ar koksnes izmantošanas veidiem, meža nozares devumu Latvijā un pasaulē, meža nozīmi klimata izmaiņu procesā u. c. Interesants ir arī a/s «Latvijas valsts meži» rīkotā Meža ekspedīcija, kur skolēniem ir iespēja praktiski izmantot dabas zinībās iegūtās zināšanas, apzināt cilvēka ietekmi uz meža ekosistēmu, veidot izpratni par meža saglabāšanu nākamajam paaudzēm. Lai šajā pasākumā, kurš gandrīz visu septembri norisinājās lielāko pilsētu tuvumā, piedalītos, augusta beigās skolotājiem vajadzēja šim pasākumam pieteikties. Un te faktiski Izglītības ministrijas veicamo sabiedriskā kārtā atkal izdarīja mežsaimniecības speciālisti. Skolotājiem vien atlika pasākumam pieteikt savu klasi. Un prieks par tiem skolotājiem, kuri bez papildu atlīdzības ar savām klasēm šajos pasākumos piedalījās. Līdzīgi jauki izzinoši pasākumi tiek rīkoti arī Ķemeru Nacionāla parka Meža mājā. Tur gan vairāk piedalās tie bērni, kurus uz izsludinātajiem pasākumiem dabā aizved vecāki. Tomēr ne jau visām ģimenēm ir automašīnas un šādas iespējas. Tāpat kā lielai daļai nav iespējas savus skolas vecuma bērnus aizvests uz Tartu Zinātnes centru AHHAA. Bet to vajadzētu skatīt ne tikai tiem, kas veiksmīgi projektu uzrakstījuši un tādējādi tur nokļuvuši vai kurus vecāki aizved, bet gan katram skolas bērnam. Tur tad arī rastos patika un interese par dabas zinībām, fiziku, ķīmiju. Kaut gan pašvaldību budžets jau it kā lielākoties tiek tērēts skolām, jāatzīst, ka tik un tā nauda dažkārt tiek tērēta arī pompozām lietām, bez kurām varbūt varētu iztikt. Varbūt vismaz daļēji tomēr iespējams atbalstīt, lai katrs skolēns vismaz reizi pamatskolas laikā varētu šo zinātnes centru apmeklēt? Tas tad arī būtu viens labs sirdsdarbs un neapšaubāmi ieguldījums nākotnē.