Par dabu un cilvēkiem

Dabas aizsardzības jautājumi dažkārt ir pavisam vienkārši, elementāri, sākot ar to, ka jāsaudzē puķes un cita dzīvā radība, ka nedrīkst mežā vai pļavā nomest plastmasas pudeli vai citu drazu. Taču gadās arī sarežģītākas lietas, kaut vai, piemēram, kā sadzīvot zvejniekiem ar roņiem, cik dabai draudzīgi ir mednieki, vai varam iztikt bez kažokzvēru fermām, vai tiešām liela ceļa malā atstājami zari kā dzīvotnes kukaiņiem, cik patiesībā lietderīgas un videi draudzīgas ir biogāzes ražotnes?… Šo problēmsituāciju uzskaitījumu varētu turpināt. Taču jāatzīst, ka uz pēdējiem jautājumiem pareizo atbildi radīs vien tie, kas ir godprātīgi savas nozares speciālisti, nesavtīgi mīl dabu, savu valsti un cilvēkus.

Saprotam arī to, ka ar dabas aizsardzības un zaļo saukļiem iespējams manipulēt: gan aizsegt neizdarības un slinkumu, gan pavērt un attaisnot visdažādākās viltīga un nereti dabai nedraudzīga biznesa iespējas. Jāatzīst, ka dažkārt tā ir arī laba barotne negodprātīgām valsts amatpersonām un tām tuvu stāvošajiem. Pēdējo tikko kā nācās piedzīvot, lasot un skatoties notiekošo ar profesionālāko zvērkopi Latvijā Velgu Vītolu. Viņas atpazīstamība un sabiedrības spiediens ļāva zvērkopei, kaut gan ar dažām kritiku neizturošām DAP ģenerāldirektora Jāņa Strautnieka piebildēm, darbu saglabāt, taču pārējie viņas pieredzējušie kolēģi faktiski no darba tika padzīti…

Pie mums redakcijā ne reizi vien cilvēki vērsušies ar lūgumu atrisināt jautājumu par kādu rudenī neaizlidojušu stārķi vai ūdenī iesalušu gulbi. Visbiežāk no atbildīgajām valsts instancēm saņemam atbildi, ka nevajag iejaukties, ka tā ir dabiska barības ķēde, ka neveiksminieks, no bara atpalikušais stārķis ļaus kļūt stiprākai kādai par viņu veiklākai lapsai, ka dabā tam tā jānotiek…. Taču atļaušos piebilst, ka, kaut arī dabā patiešām tā jānotiek, ar šādu attieksmi mīlestību pret dabas vērtībām un cieņu pret dzīvību diez vai kādam cilvēkbērnam ieaudzināsim, arī paši trulāki kļūsim. Ne jau velti pasaulē daudzās valstīs ir patversmes savvaļas putniem un zvēriem. Vai nebūtu laiks par to domāt arī pie mums, Latvijā?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *