Ir grūti rakstīt par vēl nesenu pagātni un ar to saistītiem notikumiem, un šodienu, ar to domājot notikumus, kas sākās pēc 12. marta valdības paziņojuma un pāris nedēļu laikā mūsu dzīvi sagrieza ar kājām gaisā. Nekas no tā, ko bijām pieraduši darīt, kā bijām ieraduši dzīvot, nav vairs tāds, kāds tas bija, piemēram, 29. februārī vai pat 10. martā. Un ar katru dienu vīrusa dēļ noteikto ierobežojumu, mudinājumi sargāt sevi un citus kļūst arvien biedējošāki, katra ziņa rada lielāku satraukumu, jo neviens no mums nezina, kas būs, kas palīdzēs, ja nebūs darba, algas, veselības…
Tajā pat laikā dzīve neapstājas – likumi netiek apturēti, nodokļi netiek iesaldēti, maksājumi netiek atcelti un arī ēdienreizes arvien vēl paliek dienas kārtībā. Līdz ar to cilvēkam ir jāizdzīvo šajā laikā starp pienākumiem un atbildību, un – iestāžu slēgtajam durvīm. Kāda mūsu «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» lasītāja rosināja parunāt par to, kā šis laiks katru no mums ietekmē – tos, kas arvien atrodas līnijas pirmajās pozīcijās, tas ir policistus, mediķus, pārdevējus, dažādu atbalsta organizāciju cilvēkus, tos kas dara lielāko darbu, bez kuriem mūsu ikdienā būtu daudz sliktāka vai daudziem pat neiespējama, piemēram, ja netiktu sniegta medicīniskā vai citu veidu palīdzība, ja nedalītu zupu, ja brīvprātīgie nevestu uz mājām pārtiku. Tikmēr iestādes, kurās darbinieki saņem garantētu algu, garantētas sociālās garantijas un vēl daudzus citus koplīguma labumus prēmiju un piemaksu veidā, pašas pirmās slēdza durvis kontaktiem ar ārpasauli, lai gan patiesībā tām resursu, kā sevi pasargāt, būtu bijis daudz vairāk nekā, piemēram, ģimenes uzņēmumam, kas ar savu darbu nodrošina ģimenes iztikšanu, maksā nodokļus, bet kuram nu vairs nav naudas, lai dezinficētos, taču uzņēmuma durvis slēgt nevar, jo tad nebūs naudas nekam. Tai pat laikā, izpētot, kādus sociālos spilvenus pašvaldības sola iedzīvotājiem, nekas vairāk par to, kas budžetā jau paredzēts, netiek plānots, pat otrādi – uz skolēnu brīvpusdienu rēķina pat iznāk ietaupīt… Lai gan – klusumā un mierā no iedzīvotājiem strādājot, būtu taču iespēja izdomāt tādu atbalstu, kas tiešām radītu sajūtu, ka katra vajadzības tiks uzklausītas.
Kas savādi – ka durvju slēdzēju pirmajās rindās ir tie, kuriem uzdevums strādāt cilvēku labā, ir likumā ierakstīts. Tādas ir ministrijas, pašvaldības, tādi daudzviet ir arī sociālie dienesti. Šorīt kultūras ministrs Nauris Puntulis Latvijas Radio atzina, ka pirmajā brīdī tiešām vairāk domāts, kā pasargāt ministrijas darbiniekus, tāpēc uzreiz nav pieņemts lēmums par tiem, kas, piemēram, saņem autoratlīdzības… Un vai tā nav katrā jomā, kur ir šīs sociālās garantijas, kur pirmā doma: vispirms domāsim par sevi un, ja paliks laiks, tad arī par citiem. Un kas tad paliek šo durvju otrajā pusē? Ģimenes, kas neziņā par nākotni un, bažījoties, vai abi vecāki nezaudēs darbu, jo tad, piemēram, komunālo maksājumu parādu jūgs būs nepanesams. Veci cilvēki, kas ik dienas to vien klausās, ka tieši viņu vecuma grupas pārstāvjus vīruss ņem pirmos un kam visu laiku tiek skandēts, lai maksājumus kārto internetā. Un ko lai domā pirmajās pozīcijās strādājošie – var taču gadīties, ka tad, kad pienāks viņu kārta prasīt palīdzību, arī viņiem visas durvis būs ciet un atliks paļauties tikai uz ģimenes atbalstu. Tā, lūk, viens vīruss mūs sarindojis labāk un sliktāk nodrošinātajos, tajos, kas var aizslēgt durvis, un tajos, kas to nemaz nevar izdarīt…
Šis laiks tik krasi visu ir nolicis savās vietās, kā brīžam pat bail metas. Kādreiz domāju, ka teiciens-žurkas pirmās bēg no grimstoša kuģa-ir nereāls pārspīlējums, tagad zinu, ka tā ir mūsu šodienas dzīves īstenība! Attransportētos “nabaga” ceļotājus palaida brīvsolī, nu pēc 10 dienām Viņķele čīkst-nepadomājām, nesapratām, nenoorganizējām… Tad ko Tu tai ministrijā dari, ja tālāk par savu degungalu neko neredzi!!! Noizolēties gan visi “dižkungi” ar Kankariņu priekšgalā ātri izlēma! Viņiem labi-alga liela, visu saņems! Ko ēdīs tie, kuri paliek bez darba, un viņu bērni-gan jau iztiks. Latvietis taču visos laikos ir pratis izdzīvot!!! Azartspēļu zālēm palīdzēs, bet parastam cilvēkam… Ko Tu žurkām izdarīsi..
Nu gan es Tev nepiekrītu, Omīt! Mūsu lielā veiksme šajos s…s ir tā, ka mums, izņemot dažus pamuļķus, (tādus, kā, piemēram, dumais Ģirģens, kas neko nezina, nesaprot, toties lielās vairāk nekā tītars uz sūda čupas) ir vienkārši ekselenta valdība un Prezidents, saprātīgi infektologi un uzupurēties spējīgi citi mediķi, kā arī tas, ka mums ir medikamentu, ķīmijas rūpnīcas un ir reaģenti analīzēm…
Bet par pašvaldību, īpaši tās vadošo galu, gan… Trūkst vārdu. Dumju un slimku neliešu banda!
Neizprotu raksta mērķi. Autore pārmet valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām Ministru kabineta rīkojuma pildīšanu, kas nosaka pienākumu klātienē cilvēkus neapkalpot? Autorei ir vēlme, lai valsts varas iestādēs strādājošie aplīp ar vīrusu, atrodas izolācijā un neveic darba pienākumus? Bet tad jau arī aiz tām slēgtajām durvīm lēmumi netiks pieņemti nedz par nodokļiem, nedz pabalstiem, nedz papildus analīžu nodošanas teltīm utt. Kaut kāda dzimtļaužu sieviete, kas aicina muižas dedzināt, tāds rodas iespaids, izlasot šo sleju. Kādam, redz, jājūtas vainīgam, ka viņam pagaidām ir darbs un ienākumi. Kas Tev liedz ministrijā strādāt un trešdaļu algas nodokļos valstij samaksāt?
Jūs esat no tiem personāžiem, kas uzskata par normu noteiktā datumā nopīkstēt ziņai par algas iekrišanu kontā, ik pēc stundas obligāto kafijas pauzi, veselības apdrošināšanu un nekad neparko neatbildēt. Nodokļus maksā uzņēmēji, jūs tos izklekerējiet.
P. S. Spriežot pēc līdzšinējām ierēdņu darbībām, tiem būs visas iespējas apkarot vienam otru, jo, turpinot tādā garā, nauda budžetā vienkārši nebūs.
‘Labs’, visa tauta tagad ministrijaas un pasvaldiibas saaks straadaat! Ierosinajums ntz – pajautat vai muusu vietejaa lemejvara , ssaja arkartas un krizes situaacijaa netaisaas lemt jautajumu par pelnas dallas atcelsanu iziiretajos dzivoklos, kurus apdzivo maznodrosinataa tauta, jo bridii, kad cilveeks nestradaa, atrodas dikstaavee vai paskarantinaa, nav iespejas tik lielus maksajumus par dzivokli Veikt. Galvenais, ir nodrosinat medikamentu un partikas iegadi!
Hilda, pajautā sev, kāpēc esi maznodrošināta. Kā dzīvo vai esi dzīvojusi, ja esi pašvaldības īrnieks. Ja tam ir objektīvi iemesli, OK, bet lielākotiez tomēr cilvēki paši var darīt vairāk, lai būtu neatkarīgi no varas iestāžu pabalstiem un lēmumiem. Šuj sejas maskas un būsi šais laikos pārtikušākā Hilda novadā. Varēsi ne tikai īri nomaksāt. Tiesa, varētu pietrūkt laika šeit kaut ko iepļūtīt…
Varbūt Hilda ir maznodrošinātā tāpēc, ka visu mūžu godīgi bez afērām strādājusi? Es zinu daudzus tādus daādu profesiju izcilus cilvēkus. Pašlaik šūt maskas, kurām nav nekādas garantijas, un tās pārdot – tā ir avantūra un ar to lepoties nez vai vajadzētu. Ja Tu godīgi strādā savā pamatdarbā, Tev daudz kam laika nepietiek: nepietiek pat ģimenei, nerunājot par kāda papildus biznesa uzsākšanu.
Es gan zinu, ka Hildas kundze ir Amatnieks!
Ne visi ir biznesmeni…hm …sejas .maskas, negribetos iedzivoties uz lidzcilveku nelaimes rekina, ja nu, ziedojot! Starp cith, maznodrosinatas personas nav tikai nestradajosi cilveki, tie ir invalidi, un citi siis sabiedribas locekli, kuriem iztikas lidzekli ne tuvu nav deputatu algam!
Masku šūšana nav iedzīvošanās uz citu nelaimes rēķina. Jo nav nekādu “citu”, visi esam vienā laivā, vienam postam pakļauti. Ja maska var glābt dzīvību, bet tās trūkums var nogalināt, tad tā nav iedzīvošanās, bet misija.
Maznodrošinātās personas lielāko tiesu ir agrākie slaisti, tagadējie pensionāri, kas saņem knapas pensijas un sēž radiniekiem uz kakla. Es nerunāju par invalīdiem un šī trakā laika bezdarbniekiem. Bet tā saucamajos “krievu laikos” visiem bija darbs atliku likām, ja slinkoji, tad pats vainīgs pie savas pensijas.