Pēdējo dienu svarīgākās ziņas godā – zinātnieka Ilmāra Poikāna jeb Neo likteņa pavērsieni. Domāju, ka pārstāvu lielākās daļas viedokli, ja teikšu – žēl, ļoti žēl, ka viņu noķēra… Un ne tāpēc, ka man būtu dziļš naids pret valdīšanu, pastāvošo iekārtu un ka mīļākais varonis būtu Robinu Huds. Laikam pat saprotu laimes pilno smaidu policijas vadības sejās – sak, jūs mūs par muļķiem, durakiem turējāt, bet mēs, redz, – noķērām. Tādu gudrīti noķērām!
Kas policistiem ko bēdāties – viss noticis pēc likuma – konvencionāli un procesuāli… Neo aizturēts, viņam draud cietums.
Kas tad ir noticis, kur krimināls? Cilvēks – zinātnieks, urķis, datorvīrs – jauši vai drīzāk gan nejauši "uzbrida" atvērtām durvīm. Durvīm, kam, kā viņš labi to zina, bija jābūt aizslēgtām. Un labi cieši. (Pieņemu – fonu veido arī informācija par to, ka iestādē, kam durvis pieder, tikko tieši tam – lai durvis ciet – labu labā valsts naudiņa iztērētā.) Nu, iegāja zinātnieks, urķis pēc dabas, paskatīties, kas gan aiz durvīm. Domāja – kāds pamanīs, sakārtos slēdzenes, atslēgu pieliks… Bet – nekā. Durvis vaļā, visi skapji vaļā… Nekā slēpjama, protams (visu to pašu ikviens no mums varēja redzēt, pa citām durvīm – VID mājas lapā, ieejot), tikai ļoti jau daudz visa kā un kārtība ne katram saprotama. Iegāja urķis, paskatījās un, kā jau zinātnieks, atrada svarīgāko, sagrupēja, sakārtoja, citiem parādīja… Varbūt vīrs, tāpat kā, domāju, daudzi no mums, arī panaivāks bija – cerēja, ka lietas mainīsies, vainīgie kaunēsies, ja ne no amatiem atkāpsies. Domāja, varbūt tā nauda, kas no citiem jāizlūdzas, pašu mājās atradīsies?… Bet – nekā… Ne kauna, ne lēmumu, ne naudas taupīšanas… Tā vietā uzbrukums žurnālistei. Kratīšana. Cietuma draudi…
Bet varbūt pat labi, ka tagad zinām Ilmāru Poikānu vaigā; labi, ka zinām – varas un naudas kārei visas partijas labas. Vēl labāk, ka zinām – ir mums gaiši, gudri un – arī drosmīgi ļaudis. Tas nākotni cerīgu dara.
