Iesākumā gribējās nedaudz pagausties par ”čupiņu veidotājiem” – par tiem, kuri katru dienu kā savu un (laikam arī cilvēces) pēdējo un nebūt nemokās pašpārmetumos, ja pēc dīkas pasēdēšanas pie dabas krūts aiz viņiem paliek grandiozas atkritumu kaudzes, ja pēc viņu cūkūdeņiem nosprāgst zivis vai pēc līksmošanas meža noriņā paliek plika vieta.. Varētu jau aicināt attapties, padomāt, ja vien būtu pārliecība, ka šāda it kā jau cilvēkveidīgajiem raksturīga aktivitāte – domāšana – mēslražotāju cilts pārstāvjiem ir tiešām ierasta. Un arī par viņu vēlmi un ieradumiem lasīt presi vai jel ko drukātu, arī īstas pārliecības nav. Tādēļ norāju sevi – nav ko banāli malt vienu maļamo, ja jau izlolotā sāpe tāpat nesasniegs vēlamo auditoriju! Un sāku aktīvi meklēt citus aktuālus iedvesmas avotus.
Un kā to prot vien vislabākie romāni vai kino sāgas, vienlaikus priecīgas un skumjas pārdomas radīja televīzijas sižets par tiem latviskajiem kolektīviem skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos, kas ceļu uz Rīgu mērojuši no visas pasaules. Prieks, ka Kanādā, Beļģijā, citās tālās un arī tuvākās valstīs tomēr atrodas uzņēmīgi mūsu nācijas, tautas pārstāvji, kuriem svarīgi pašiem kopt tradicionālo kultūru un valodu, kā arī, kas jo svarīgāk, pietiek uzņēmības, zināšanu un prasmju nodot tās arī savai jaunajai paaudzei. Vēl vairāk – kā stāsta zinātāji, noskatoties uz tālumā dzīvojošo varēšanu, arī viens otrs pašmāju tētis un mamma daudz aktīvāk pievērsies savu bērnu nacionāli pašapzinīgai audzināšanai. Teju asaras sariesās, kā latviskos deju soļus raksta kāds par Īrijas pilsoni pierakstīts bērnelis – kāds lepnums, kāda pašapziņa!
Bet tai pat laikā skumji, jo ir jau arī skaidrs, ka reti kurš, īpaši no pēdējo gadu ekonomisko apstākļu piespiedu trimdinieku vidus, ir tik apņēmīgs un ieinteresēts, lai kopā ar savu bērnu atgrieztos latviskajos Lielsvētkos. Personīgā pieredze liecina, ka ir izaugusi jau vesela jauno trimdinieku paaudze, kam izteikties latviešu valodā ir sarežģīti vai pat neiespējami. Un tas noticis tikai tāpēc, ka kādā brīdī vecākiem vai arī pašiem bērniem tā – latviski nerunāt – šķitis vieglāk, izdevīgāk vai vienkāršāk.
Pārmetumi? Nevietā. Ieteikumi? Lai paliek algotu ierēdņu ziņā. Mums – Latvijas pilsoņiem vienkāršajiem – vien atliek klusa cerība – ja paši tā ļoti pacentīsimies; ja spēsim saglabāt un kopt savu kultūru, vidi; ja spēsim pārvarēt reizēm uzvirmojošo un visbiežāk nemotivēto aizvainojumu pret tā sauktajiem ”aizbraucējiem”, varbūt tur, svešumā dzīvojošie šodienas bērni un nākotnes pieaugušie atkal tomēr meklēs ceļu pie savām saknēm, uz mājām – uz Latviju.