Par bērniem padomājot

Latvijā ar joni norisinās diskusijas par visdažādākajiem Izglītības modeļiem un skolotāju algām. Tiesa, atbildīgie vēl baidās mest kauliņus, līdz ar to visas sarunas notiek tikai un vienīgi par projektiem, idejām un aprisēm, neko konkrētu nepasakot. Tikmēr skolēni, kam par šiem modeļiem ne silts, ne auksts, kārto valsts pārbaudījumus, lai meklētu savu vietu dzīvē. Tiem, kam šis ir pēdējais vidusskolas gads, nav variantu – sava nākamā izvēle būs jāmeklē tālāk prom no mājām, taču jaunākā vecuma bērniem vienmēr ir cerība – vismaz tā gribas domāt – mācīties mājās vai tuvāk mājām, ar to domājot sava ciema, pagasta, pilsētas skolu.
Un šajā brīdi sirds iesmeldz par tām vietām, kas no visiem modeļiem ir izkritušas un palikušas bez skolas. Piemēram, pagājuši jau vairāki gadi, kopš skolas vairs nav Lestenē, taču nav ne reizes, kad, runājot ar vietējiem, šis fakts netiktu pieminēts un kad kāds ar skumjām (vairs pat ne ar pārmetumiem, jo ļaudis labi sapratuši, ka neko nevar darīt) nesecinātu, ka bez skolas ciems aizgājis nebūtībā – cel kādu kultūras namu gribi, asfaltē celiņus kaut līdz Mēnesim vai dari vēl ko citu, – tikai skolai ir tā vērtība, kas rada dzīvību, kas rada jēgu kādai vietai vispār būt. To pašu tagad runā Matkulē – un arī jau pagātnes formā, jo arī šai skolai pielikts punkts. Bet ļaudis saka, ka tikai un vienīgi viņu skolā sarīkojumos vienmēr piedalījušies visi, jo katram te atrasta kāda prasme vai māka… Vai to atradīs lielajā skolā? Maz ticams. Nav gadījies redzēt tādu, kur, piemēram, svētkos uzstātos visi…
Var jau būt – jo ātrāk saproti (no bērna viedokļa raugoties), ka viss uz paplātes nekad netiks nolikts un ka dzīve tomēr ir un būs cīņa par izdzīvošanu, jo labāk, taču arī par to, vai skolas gaitas jāsāk ar rītu skolēnu autobusā tai vietā, kur varētu būt skola, var diskutēt. Šķiet, tai nelielajai bērnības pasaulītei, ko mērām ar pirmajām četrām klasēm, tomēr varētu būt tai miera ostai, par kuru ierēdņi ir padomājuši un nosargājuši?…
Kad maija sākumā internetu aplidoja ziņa, ka Kuldīgas novada skolā grasās atvērt klasi ar vienu skolēnu, viedokļi bija visdažādākie. Bet tie bija mūsu – lielo, vienmēr visu zinošo, viedokļi. Bet ja ar bērna skatu palūkojas? Drīz 1. jūnijs – der vismaz padomāt.