Par avotiem

Kad nolūst koks, ap celmu sakuplo spēcīgs jauno atvašu pušķis. Kad vējgāzē aizgrūst avots, tas drīzi vien atrod citu vietu, kur urdzēt, plūst, nest valgmi… Tā dabā viss iekārtots – tik gudri, pareizi, nemainīgi. Tik vitāli un dzīvi apliecinoši!

Kad nolūst koks, ap celmu sakuplo spēcīgs jauno atvašu pušķis. Kad vējgāzē aizgrūst avots, tas drīzi vien atrod citu vietu, kur urdzēt, plūst, nest valgmi… Tā dabā viss iekārtots – tik gudri, pareizi, nemainīgi. Tik vitāli un dzīvi apliecinoši!

Arī cilvēks ir tikai dabas daļa! Tas vislabāk redzams, kad dzīve, apstākļi mūs nogrūž no pašu augstprātības uzceltā "radības kroņa" pjedestāla: dabas kataklizmās, nelaimes gadījumos, slimībās, ekonomiskajās grūtībās (kas patiesībā ir mazākā no visām iepriekšminētajām ķibelēm). Izsalkušais sāk saprast, ka arī citam var gribēties ēst. Slimais kļūst iecietīgāks pret cita vainām. Savā dragāšanā caur dzīvi sabremzējas pofigists. Uz mirkli pieklusis, kliedzējs sadzird gan sāpju vaidus, gan pateicības čukstus… Tie ir brīži, kas maina pasauli, jo…maināmies mēs! Apstākļu spiesti, mainām savus paradumus, dzīves stilu, domas, uzskatus, jo ir taču sacīts: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies…" Rainis, izrādās, atkal kļūst aktuāls! Pat aktuālāks nekā jebkad agrāk!
Un tieši te tad nu slēpjas vislielākās grūtības: laikus saprast, KA jāmainās, KAD jāmainās un KĀ jāmainās. Paldies Dievam, cilvēks ir arī sociāla būtne! Ielūkojoties, ieklausoties pasaulē un līdzcilvēkos, varam saņemt atbildes ne vien uz šiem, bet arī uz daudziem citiem jautājumiem. Mēs taču pazīstam kaimiņu ģimeni, kam pēkšņi sašaurinātā rocība nav atņēmusi ceļotprieku, vien eksotiku nomainījusi pašu zemīte. Rados kāds jauns pāris gaida bērniņu, un mēs pēkšņi atceramies to plauktu skapī, kur glabājas nu jau mūsu studenta rāpulīši, sedziņas un paladziņi. Vairāk ieklausāmies vecajos cilvēkos, kas pārcietuši izsūtījumus, karus, trūkumu – kur viņi tolaik ņēma padomu un spēku? Iecietīgāk skatāmies uz jaunajiem cilvēkiem, kas, darbavietā ieradušies “saņemt labu piķi", pamazām vien… mācās strādāt. Audzējot un kopjot sevī labestību, visos iespējamos veidos uzturot optimismu, mēs cits citam varam būt kā tāda maza “gaismiņa tuneļa galā". Tā šodienas apstākļos ir gan vismazākā, gan vislielākā kalpošana Dievam un līdzcilvēkiem – būt par atbalstu, uzmundrinājumu, neizsīkstošas iedvesmas avotu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *