Par atmošanos

Seno latviešu ticējumi vēsta, ka šodien – Pavasara Māras dienā – mostas zeme, mostas arī tā dzīvā radība, kas gulējusi ziemas miegu: tauriņi un vabolītes, pumpuri zaros un sēklas zemē. Pavasara aktivitātēm mostas arī cilvēki, jo visi taču esam Dabas daļa! Ko mēs – tādi pamodušies – darām? Vieni sagaida saullēktu, lai mazgātu mutes avota ūdenī – spirgtumam, veselībai, jaunas dzīves enerģijas pieplūdumam. Citi – ilgi un prātīgi pēta sēklu paciņas, kas nu jau labu laiku parādījušās bezmaz vai visu lielveikalu stendos. Vēl kāds pošas koru un ansambļu pavasara skatēm. Cik cilvēku, tik pavasara rūpju! Pieminot šīs tik ikdienišķās lietas un nodarbes, gribētos redzēt un piedzīvot arī to, kā mostas mūsu – cilvēku – dvēseles! Kā kļūstam redzīgāki un jūtīgāki. Kā mūsu uzmanības un rūpju lokā ienāk ne vien karš Ukrainā un iespējamie kara draudi ”tēva pagalmā”, bet arī bažas par jaunatni, kas, cita ceļa nezinot un nemeklējot, ”bauda dzīvi” atbilstoši savai izpratnei. Viņi, nedomājot par dzīves jēgu, tajā metas gluži kā atvarā – tiecoties vienīgi pēc lētām izpriecām un totālas aizmiršanās. Un narkotikas un alkoholisms, un jautro kompāniju ”bezbremžu” joņošana pa sliktajiem Latvijas ceļiem ir daļa no tā, ko jaunatne saprot ar viņu leksikā tik ierasto vārdu ”action”… Manuprāt, tieši šo iemeslu dēļ būtu ”jāmostas” visai sabiedrībai, arī visām valsts institūcijām! Tiem, kas modušies, kas dzīvo saskaņā ar savām dvēselēm, kas pamazām vien taustoties un mēģinot mācējuši atrast veidus, kā sevi izpaust un apliecināt, jākļūst par atbalstu tiem, kas vēl tikai mostas vai… modīsies rīt. Jo – tieši tas ir tas, uz ko mūs mudina pašu mostošās dvēseles! Mēs esam radīti ne tikai un vienīgi darbam, un arī – ne tikai un vienīgi izpriecām! Prieks patiesībā ir alga par pūlēm, par darbu, ko esam paveikuši dvēseles izaugsmei. Un nav svarīgi, vai ”sevi atrodam” skolotāja misijā vai tamborēšanā, vai mūsu laiku aizpilda dziedāšana korī vai rušināšanās mazdārziņā. Mēs garīgi augam un attīstāmies, kad palīdzam līdzcilvēkiem!