Par atkarīgajiem politiķiem un viņu līdzatkarīgajiem

Gandrīz katram no mums draugu, radu, paziņu lokā ir visai bēdīgi stāsti par to, kā … bija labs cilvēks, gudrs, talantīgs, apdāvināts, labsirdīgs, bet, nu, lūk, nodzēries, nav pat cilvēka paskatā, nevērīgs pret sevi un apkārtējiem, tuviniekiem, jo viņam, lūk, vienīgais draugs un pavēlnieks, kam nekādi nav iespējams atteikt, ir alkohols… Bēdīgākais tas, ka šādā statusā nonāk aizvien vairāk gados jaunu cilvēku. Un, ja šie cilvēki dzīvo ģimenēs, līdzatkarīgi kļūst viņu ģimenes locekļi, arī bērni, kas vai nu uzņem atkarīgā diktēto kārtību ģimenē kā normālu dzīves normu, vai arī kaunas no saviem vecākiem – dzērājiem.

Ceļi, kā ģimenes risina šīs problēmas, ir atšķirīgi. Turīgākie savu kaunu, kas patiesībā jau ir ielaista slimība, ik pa laikam dodas ārstēt uz dārgiem narkologu kabinetiem. Pavisam neliela daļa ir pati sapratusi, ka šis stāvoklis ir jāpārtrauc, dodas uz narkologu kabinetiem ar domu, ka darīs visu, lai izārstētos; ir, kas iekļaujas Minesotas 12 soļu programmā. Tas nav vairums, kam izdodas izrauties no atkarību noteiktās dzīves kārtības, kam rodas jaunas intereses un nodarbes; kas saprot, ka uz šīs pasaules, šajā dzīvē ir daudz interesantu lietu, daudz labu darāmu darbu. Bet lielākajai daļai atteikšanās no dzeršanas neizdodas, jo, dzīvojot pastāvīgā alkohola dvingā, zūd interese par visu, arī par to, kas kādreiz šķitis interesants un nepieciešams, zūd veselība un spēks, un vienīgā doma pāris visam ir: ”Kur es dabūšu kārtējo devu?!?”…   Šis cilvēks vairs nav saimnieks pats sev, savām domām…  Un šādā brīdī pasniegta kārtējā degvīna deva problēmu tikai padziļina un iegrūž vēl lielākā bezdibenī. Nereti šādos brīžos ”atbalstītāji” aizbildinās, ka tā esot palīdzība draugam. Līdzatkarīgie, ģimene noteikti to nekādā ziņā par palīdzību un draudzības apliecinājumu nenosauks, jo viņiem tās ir negulētas naktis, satrauktas dienas, raizes par  ģimenes locekli – dzērāju. Bērniem no šādām ģimenēm nereti jāpiedzīvo dažādas scēnas, arī sāpīgi, neglaimojoši izteikumi no klasesbiedriem. Atkarīgā ģimenes locekļi ir nepārtraukta stresā, jo nekad nezina, kad dzērājam viņa mūžā būs pēdējais plosts, un no tā baidās…

Un šādi gadījumi nav tikai daži izņēmumi, bet gan likumsakarīgs rezultāts. Narkologi iesaka alkoholiķim nepalīdzēt, uzsverot, ka viņam pašām jānonāk pie atziņas, kādu dzīvi dzīvot tālāk. Bet tas nav viegli izdarāms un kur nu vēl, ja visa šī nelaime notiek bērnu acu priekšā. Pieredzējušais narkologs Jānis Strazdiņš aicina alkohola atkarīgos, kuri ārstējušies un sasnieguši zināmu progresu, atcerēties un saprast, ka tikai ar pirmo glāzīti pēc ārstēšanās visas problēmas sāksies no jauna. Te nu katram sabiedrības loceklim vajadzētu saprast un neuzmākties ar piedāvājumiem no sērijas ” vienu jau var”, ”nav pieklājīgi neizdzert pēc tosta” un tamlīdzīgi. Nekad nelietot alkoholu nudien nav nepieklājīgi, drīzāk apsveicami, ka cilvēks turas pie saviem principiem.  Nevar noliegt, ka cilvēku ietekmē arī vide, kurā viņš dzīvo. Un te jau pirms vairākiem gadiem Veselības ministrijas ierēdņi vērsās pie valdības un Saeimas ar priekšlikumiem ierobežot alkohola tirdzniecību, alkohola reklāmu. Diemžēl tos noraidīja. Beidzot Veselības ministrijas ierēdņi atkārtoti vērsušies valdībā, un valdība ierosinājumus iesniegusi izskatīšanai Saeimā. Šie ir samērā maigi alkohola tirdzniecības ierobežojumi, piemēram, ka nedrīkst reklamēt atlaides un akcijas alkoholiskajiem dzērieniem, ka nedrīkst piemērot atlaides, ja pērk vairāk alkohola, ka alkoholu nedrīkst pasniegt azartspēļu zālēs pie iekārtām. Kā stāsta priekšlikumu iesniedzēji, bijusi arī doma alkohola tirdzniecības laiku saīsināt  un ļaut to tirgot līdz pulksten 20.00. Taču šo priekšlikumu politiķi svītrojuši, jo baidījušies, ka tas esot pārāk radikāls, kaut gan kaimiņvalstīs tāds ir pieņemts. Turklāt pieņemts, balstoties gan uz speciālistu ieteikumiem, gan pētījuma rezultātiem. Bet, kā izrādās, ka pie mums daži šaubās, vai šāds priekšlikums alkoholismu samazinās, ka nepieciešami papildu pētījumi, ka …”lai Veselības ministrija izdomā kaut ko citu!”  Vai tiešām vēl vajadzīgi kādi papildu pierādījumi, ja zinām, ka alkohola patēriņa ziņā Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienības valstu vidū? Skaitļi rāda, ka Latvijā viens cilvēks, ierēķinot jauniešus no 15 gadu vecuma, patērē 12,2 litrus alkohola gadā, kamēr ES valstīs vidējais patēriņš ir 10 litrus?! Veselības ministrijas ierēdņi arī jau sarēķinājuši, ka pašlaik Latvijā tiek tērēti 50 miljoni eiro, lai novērstu alkohola radītos kaitējumus veselībai. Vai šie nav gana pārliecinoši skaitļi, lai mūsu ievēlētie likumu lēmēji nebūtu tik ļoti atkarīgi (līdzīgi, kā ar spēļu zālēm) no alkohola biznesa vides un mēs kā dziesmā „…nenodzertu paši savu mājas vietu”?