Par aizejošo “krēslas laiku”

It kā jau visiem labi zināms, ka dzīve mūs pārbauda – ikvienu, ik dienas un visdažādākajos veidos. Pacietību – ar lēni nākošu pavasari. Izturību – ar valsts ekonomisko situāciju, kurā tikai valstsvīriem šķiet, ka krīze beigusies, ka sākas "lēna augšupeja", ka… Jā, pagaidām tik vien vajagot, kā vēl mazliet paciesties. Gan jau būšot Latvijā jaunas darbavietas, labas algas un labi ceļi, sakopta zeme un laimīgi cilvēki. Vien – pagaidām, tikai pagaidām! – jāpiecieš nekompetenti, mantrausīgi ierēdņi, bezatbildīgas amatpersonas un "atsevišķas citas" negācijas un nebūšanas…
Protams, slikti jau nebūtu, ja vien… Ja kaut vienai partijai, valdībai, kaut viena sasaukuma Parlamentam šajos 20 gados būtu bijis konkrēts plāns – nu, labi, vismaz vīzija – par ceļu, kāds Latvijai ejams, par mērķiem, kas jāsasniedz. Par to, kādai jākļūst mūsu valstij. Taču – nekā. Tukšums un klusums šajā jomā. (Tik vien tā “progresa", ka no augstajām tribīnēm aizbraucējus vairs nelamā par savas tēvu zemes un tautas nodevējiem.)
Šajā vienojošo ideju “vakuumā" un “tuksnesī", izrādās, kāds tomēr nesnauž! Netrūkst uzņēmīgu ļautiņu, kas izmanto šo “krēslas laiku", šo sabiedrības mazizglītotību un psiholoģisko nomāktību. Interneta portāli pilni ar visvisādiem “čenelingiem", kas sola Brīnuma atnākšanu; ar mistiskiem “Gaismas darbiniekiem", kuru vērtīgie “domu graudi" paslēpti tādās pelavu kaudzēs, ka, tos lasot, smadzenes uzkaras… Un kur tad vēl «Durgas» un citi “tempļi", grupas, mācības, skolas un lekcijas, kurās reizēm par samērā pieņemamām naudiņām – lai tās var apmeklēt arī “vienkāršais cilvēks" – lektori nekautrējas no lapiņām lasīt interneta “ķēdes vēstuļu" aprobētās “ķēķa filozofijas" gudrības. Protams, noteikti jāpiemin arī daudzo TV kanālu “projekti", kuru ieguldījums tautas prāta notrulināšanā reizumis līdzinās genocīdam pret tautu…
Bet! Viss nebūt nav tik melns, kā man te nupat “sazīmējās", jo… ir taču pavasaris! Un tas nozīmē daudz vairāk Gaismas ap mums un mūsos; daudz vairāk laika, ko pavadīsim Dabā – dārzā, tīrumā, mežā, pie ūdeņiem. Un vai nu tā būs, ka līdz rudenim nepieņemsimies prātā?