Fakts, ka dzīvojam digitālo tehnoloģiju un informācijas laikmetā, šķiet, vairs nevienam nav jaunums. Lietas, par kurām vidējās un vecākās paaudzes cilvēki savā bērnībā varēja vien sapņot vai lasīt fantastikas romānos, nu kļuvušas par ikdienu. Viedtālruņi, kas darbojas globālajā tīmeklī, spēj fotografēt, filmēt, atskaņot filmas, atpazīt sava saimnieka seju… Plāni un viegli datori, kas sevī spēj uzglabāt neticamu datu daudzumu, aizstājot mājas bibliotēku. Tas viss ienācis mūsu sadzīvē dažu desmitu gadu laikā un turpina attīstīties ģeometriskā progresijā. Varbūt kāds vēl atceras, ka piecu (!) megabaitu atmiņas apjomam – tikpat, cik mūsdienīgā viedtālrunī aizņem viena normālas kvalitātes fotogrāfija – pagājušajā gadsimta 50. gados bija nepieciešams gandrīz tonnu smags cietais disks pamatīga ledusskapja lielumā? Vēl pēc 30 gadiem šāds atmiņas apjoms jau ietilpa piecās mazās, plānās pusotra megabaita tā saucamajās “floppy” disketēs. Pagāja vēl pāris desmitgades, un disketes konkurencē zaudēja kompaktdiskiem ar simtiem reižu lielāku ietilpību. Bet šodien pat tālruņa atmiņas apjomu jau mēra desmitos un simtos tūkstošu megabaitu, un ikviens veikalā var iegādāties par vecajiem “flopīšiem” gandrīz miljonu (!) reižu apjomīgāku ārējās atmiņas disku, kas izmēra un svara ziņā nav lielāks par «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» kalendāru… Un zinātnieki saka: tas vēl nav viss, tūliņ mūsu sadzīvē ienākšot kvantu datori, kas uzglabājamās un apstrādājamās informācijas daudzumu palielinās teju vai līdz bezgalībai!…
Tiktāl par tehnoloģijām. Bet kā ar informācijas saturu un pielietojumu? Varētu domāt, ka teju vai neticami jaudīgās un ietilpīgās digitālās ierīces dāvā mums iespēju kļūt supergudriem, visu zinošiem radības kroņiem, kas spēj atrast un viedi pielietot jebkuru informāciju. Vai tā ir? Daļēji jā. Šodien patiešām, sēžot birojā vai jebkurā citā vietā, kaut mežā vai pludmalē ar datoru klēpī dažu minūšu laikā globālajā tīmeklī iespējams atrast vairāk informācijas, nekā senāk, nedēļām ilgi rokoties enciklopēdijās un arhīvos. Varam sameklēt un klausīties jebkuru sev tīkamo mūziku, lasīt grāmatas, skatīties video, veidot dialogus ar mākslīgo intelektu… Bet – ikvienam zinātnes un tehnoloģiju sasniegumam līdzi nāk savas blaknes, proti, dīvains, bezjēdzīgs, aplams, reizēm pat agresīvs un bīstams pielietojums. Šai ziņā nekas nav mainījies kopš tiem aizvēstures laikiem, kad akmens cirvi vienlīdz labi iemanījās izmantot gan mājas celtniecībai, gan nedraudzīgas personas galvaskausa pārskaldīšanai.
Tāpat ar digitālajām tehnoloģijām. Tās vienlaikus gan atver mums durvis uz pasauli, gan atver pasaules durvis uz mūsu prātiem, intīmo dzīvi un arīdzan naudas maciņiem. Pavisam īss laika sprīdis bija vajadzīgs, lai no vienkārša patērētāja cilvēks kļūtu par atkarīgu būtni un pat upuri. Vairāk nekā pusi no visas pasaules serveru miljardiem megabaitu atmiņas piedrazo bezjēdzīgi lēkājošas, pilnīgi vai daļēji apģērbtas divkājainas būtnes, intelekta gandrīz neskartas, bezsakarīgas blēņas vāvuļojošas radības, agresiju un neiecietību sludinoši pašpasludināti “pravieši” un “dīvāna eksperti”, “plakanzemji”, neesošu patiesību meklētāji un, visbeidzot, – milzīgs daudzums blēžu. Kļūst arvien grūtāk atšķirt patiesību no meliem. Miljoniem viltus profilu veidotāji pārpludina tīmekli ar krāpnieciskiem piedāvājumiem – sākot no naivām “kundzītēm”, kuras, nāvējoša audzēja (tradicionāli – rīkles vēža) pieveiktas, meklē mantinieku savām bagātībām, beidzot no ziņojumiem par neesošiem laimestiem neesošās loterijās un “dziļajiem viltojumiem”, uz kuriem iekrīt pat visnotaļ saprātīgi un piesardzīgi ļaudis. Kiberdrošības speciālisti nu jau regulāri atgādina, ka apdraudēts ir ikviens viedtālruņa vai datora lietotājs, tātad – faktiski mēs visi. Katra neapdomīga kustība var ielaist mūsu ierīcē viltīgu digitālu dzīvu būtni – spiegu jeb “botu”, kas nozags mūsu personas datus un slepeno informāciju, lai kādudien pavērstu to pret mums, labākajā gadījumā – iztukšojot bankas kontu. Savukārt zinātnieki brīdina, ka pirms dažiem gadiem radītais mākslīgais intelekts, kas ienācis sadzīvē vēl straujāk nekā datori, drīz vien var kļūt nekontrolējams un sagādāt globālas nepatikšanas līdz pat nopietniem draudiem civilizācijas pastāvēšanai… Un, kad pēc šādiem brīdinājumiem, ziņās lasām par mākslīgā intelekta vadītām kaujas mašīnām un nogalināšanai paredzētiem robotiem – droniem, nevilšus uzmācas bailes un iztēle visai spilgtās ainās zīmē sengrieķu leģendārās Pandoras lādes mūsdienīgu, digitāli atjauninātu versiju. Vai tiešām tā bija nevis leģenda, bet baiss pareģojums?…
Bet, kamēr uz šo jautājumu nav atbildes, – vienkārši būsim piesardzīgi. Komunicēsim viens ar otru īstajā nevis digitālajā realitātē. Tad arī Pandoras lādē mītošie monstri mums nebūs tik bīstami.
