Savulaik daudzus politiķus apstulbinājušajā, sakāpināti emocionālajā uzrunā bijusī valsts Prezidente savai tautai atgādināja: "Mēs esam stipri! Mēs esam gudri! Mēs varam!" Šādā neparastā veidā viņa centās ikvienam atgādināt, ka latvietis nav ne dumjš, ne slinks, ne bezjūtīgs. Tiesa, pakūtri un reizēm lētticīgi mēs esam gan! Un, savu reizi, bezgala pieticīgi un pacietīgi…
Lūk, uz šīm "notīm" tad nu savus meldiņus sākuši spēlēt visi tie politiķi, kas saprot: ja tauta būs aktīva, viņi kādudien var pamosties, vairs nedzīvodami "100 gudro" skaitā! To pašu melodiju – viens klusāk, cits skaļāk, – "kopkorī" velk arī valdība un tai tuvu stāvošās aprindas, jo – kam gan gribas savu portfeli zaudēt?! Savukārt tie, kam algas maksā par "sabiedriskās domas" veidošanu, jau sen prot lieliski īdēt: cilvēki ir neaktīvi; sācies ražas novākšanas laiks; tik skaistā saulainā dienā liela daļa ļaužu brauks ekskursijā, sauļosies pie ūdeņiem; latvieši posīsies uz kapusvētkiem; daudzi dosies mellenēs, avenēs…
Tas viss ir tiesa! Gan aktivitātes, gan pasīvo un nedomājošo cilvēku kūtrums. Vienu optimisms, citu – nihilisms. Vēlmei mainīt bezcerīgo šodienu pret "sakarīgāku" rītdienu līdzās mīt vēlme nemainīt neko, saglabājot savu līdzšinējo statusu un slepenos labumus…
Skumjākais no argumentiem par labu balsošanai – cerība, ka Satversmes pantu grozījumi iedrošinās Prezidentu, jo, prasot likumdevēja atlaišanu, viņam nevajadzēs riskēt ar amatu…
Nu kā te lai neatceras "revolucionāru" Raini un viņa spārnoto dzeju par jauko laiku, kas "nenāks, ja ļaudis to nevedīs"!?
Politiķi šobrīd – vairāk kā jebkad! – cer, ka arī sestdien laiks būs labs un tauta – kūtri nevaļīga… Uz ko ceram mēs? Zinām taču, ka paļauties varam tikai uz sevi!
