Redakcijas sleja

Zinot ne tik senos notikumus Gruzijā, vērojot Krimas okupāciju un citus asiņainos notikumus Ukrainā, nav

15. maijā – Ģimenes diena. Vai kāds bez kalendāra to atceras? Visticamāk, retais, lai gan

Bezsniega ziema un saulains pavasaris; saules pilns rīts un lietaina diena; ”vēsturisku” uzvaru atcere un šovinistiski

Nedaudz, bet tomēr apsildot degunu Eiropas dienvidos, atgriešanās dzimtajās ārēs ir teju šokējoša. Un tas

Jāteic, augušai padomju laikos un savai māmiņai apsveikumam pirmās vizbulītes Durbes parkā teju zem sniega

Šķiet, tieši šogad – vairāk nekā citos no atgūtajā neatkarībā nodzīvotajiem 24 gadiem – piedomājām, ko īsti šī neatkarība mums nozīmē.

Bija tā – kopš marta lecu dīķī, bet neregulāri. Smaidīju par tiem, kas sanīka pavasara vīrusos, līdz bišku par daudz sastrādājos

2008. gadā radās Lielās talkas ideja, lai sakoptu vidi, lai pasākums izskanētu visas valsts mērogā, lai talkai būtu arī audzinošs efekts: tie mēsli, ar kuriem kāds ir piedrazojis dabu, kādam tomēr ir jāaizvāc…

Šonedēļ pabiju Aukstā kara muzejā Lietuvā, Pluņģes rajonā, – par tādu izveidots savulaik 17 gadus slepenībā turēts padomju armijas ballistisko raķešu palaišanas centrs.

Pretstatā ziemeļvēju nestam putekļu mākonim pāri pakalnam cienīgi lēnīgi rāpo traktors, aiz sevis vilkdams sējmašīnu… Sējam! Ar tehniku – vasarājus, kas nomainīs ”neziemā” bojā aizgājušos ziemājus.

Mūsu postpadomju un, ja vēl tālāk pagātnē paskatās, postpagāniskās zemes uzskatu un tradīciju daudzveidība un

Tā kā šī ir Lieldienu gaidīšanas Klusā nedēļa, tai vairāk par visu piestāv pārdomu rindas.