Dienās, kad Tukums dzīvo rožu noskaņās, negribas ne domāt, ne runāt par politiku un lietām, kas vedina uz nelāgām domām. Gribas ļauties rozēm, smaržām un krāšņām, pilsētā nebijušām izklaidēm un notikumiem. Gribas sagaidīt rožu vainaga veidošanas mirkli un priecāties par tukumnieku vienotību (tā kā sleja top dienu iepriekš, šos vārdus saku avansā, cerot, ka rožu vainags būs tik krāšņs un vēl krāšņāks nekā iecerēts).
Diskutēt par karu Gruzijā nemaz tā īsti vairs negribas, jo – cik cilvēku un televīzijas kanālu – tik atšķirīgu viedokļu. Un šādā situācija, kad informācijas it kā ir pārpārēm, bet patiesu ziņu – pavisam maz, kauties par savu taisnību, kas vairāk ar sirdi sajusta, ne avīzē izlasīta, manuprāt, nav vērts. Tomēr nespēju atturēties no iespējas jeb komentāriem par mūsu – tipisko letiņu dabu.
«Atstāti vieni Kaukāzā» ar šādu devīzi vakar Rīgas ielās izgāja Gruzijas atbalstītāji Latvijā. Jā, atstāti vieni… Laikam jau šī ir vistraģiskākā apjausma, vērojot, kā pāris dienu laikā tiek iznīcināta neatkarīgas un lepnas nācijas mājvieta. Kas un kāda būs Gruzija pēc šī Krievijas tik ilgi gaidītā un labi izplānotā kara?! Bez teritoriālas vienotības, bez ostām, lidlaukiem, naftas vada? Bez investoru uzticības un ticības starptautiskajai sabiedrībai. Bez ticības, ka vismaz sabiedroto vidū ir spēkā apņemšanās un solījumi…
Tikai pirms gada valdība pieņēma lēmumu, kas ierobežoja privātpersonu spekulāciju ar nekustamajiem īpašumiem. Nu darījumos ar katru trešo un katru nākamo nekustamo īpašumu privātpersonām vairs nebūs jāmaksā divkāršas valsts nodevas un nebūs jāmaksā 30 reižu lielāka nodeva pat trešā un nākamā hipotekārā kredīta ierakstīšanu Zemesgrāmatā. Tas izdarīts klusītēm, bez liekām diskusijām, kas, iespējams, zemes spekulantiem par labu iecerēto uzlabojumu varētu traucēt.
Ak, šoreiz neapsmaidīsim banālo pantiņu par to, ka vislabāk mīlestībai der tie mēneši bez burta "r": maijs, jūnijs, jūlijs, augusts… Šoreiz – kolēģes ierosinātais temats – par vasaras laika mīlestību, ko cenšamies saglabāt ziemai. Par ievārījumu, kompotu, marinējumu, sālījumu un skābējumu burciņām pagrabos un plauktos. Par zāļu tēju smaržpilnajiem saišķīšiem, turziņām, maisiņiem…
Es ar, es ar biju to pulkā, kas sestdien, pirms doties baudīt saules peldes, iepeldēju vēlēšanu iecirknī, lai lepni balsotu… "par". Un gandrīz jau bija! Pietrūka patiesībā tikai tik, cik melns aiz naga, un beidzot tautai būtu, ja nu arī ne pārāk spēcīgs, tomēr kritiskās situācijās – reti noderīgs instruments – iespēja atlaist Saeimu. Un nu kā kārtīgs plāksteris tai sāpei, ka vēlētāji līdz galam nesaņēmās, ir atziņa, ka līdzīgi domājošo tomēr bija tik daudz, ka augstāk stāvošajiem būs grūti ignorēt viņu vēlmes.
Šodien referendums. Iet vai neiet uz vēlēšanu iecirkni, balsot "par" vai tomēr "pret" – tas ir katra pārliecības un arī sirdsapziņas jautājums. Daudziem – arī šaubu pilna izšķiršanās. Un tas ir saprotami, ka, pieņemot īpaši svarīgus lēmumus, šaubāmies un meklējam atbalstu. Visbiežāk jau cilvēkos, kam uzticamies, kuru uzticamību esama pārbaudījuši.
Savulaik daudzus politiķus apstulbinājušajā, sakāpināti emocionālajā uzrunā bijusī valsts Prezidente savai tautai atgādināja: "Mēs esam stipri! Mēs esam gudri! Mēs varam!" Šādā neparastā veidā viņa centās ikvienam atgādināt, ka latvietis nav ne dumjš, ne slinks, ne bezjūtīgs. Tiesa, pakūtri un reizēm lētticīgi mēs esam gan! Un, savu reizi, bezgala pieticīgi un pacietīgi…
Pirms kāda laika gadījās pabūt Vidzemes pusē – dažos Valmieras rajona pagastos. Vieta pasveša, galamērķis nezināms, un vieta kartē iezīmēta tikai aptuveni, tāpēc bažījāmies, vai spēsim konkrēto vietu atrast. Bet, jau tuvojoties galamērķim, liels bija pārsteigums ieraudzīt precīzas un skaidras norādes – ne uz visiem apskates objektiem, viesu mājām un ēstuvēm, bet arī pie mājām vai māju ceļgaliem. Tā kā vakars bija pavēls, bet naktsmājas tikai prātā, par šādu veiksmi norāžu uzlicējiem varējām vēlēt ilgu mūžu un izdošanos.
Sagadījās, ka, darot kādu ne īpaši sievišķīgu darbiņu, negaidīti bija vajadzīgs zinoša vīrieša padoms, iespējams, arī neliela palīdzība. Domās ātri izskaitļojusi iespējamos variantus, pa tālruni sāku sazināties ar prātā izraudzītajiem palīgiem.
Vēl aizvakar pie Latvijas universitātes bija vērojama pamatīga drūzmēšanās, jo liels pulks zinības gūt kāru jauniešu vēlējās pieteikt savu kandidatūru studijām. Nu jau nemainīgi pāris gadus pēc kārtas vispopulārākā ir Ekonomikas un vadības fakultāte, kurā vēlas mācīties teju katrs trešais topošais LU students, un tai uz papēžiem cieši min Sociālo zinātņu fakultāte, kurā tiek izglītoti arī žurnālisti.
Sākas topošo studentu uzņemšana Latvijas augstskolās. Daudziem vidusskolu beidzējiem tas ir visai trauksmains laiks, jo tikai tagad kļūst zināmi vidusskolas eksāmenu rezultāti, nākas ātri izlemt, kur iesniegt dokumentus, lai turpinātu mācības. Citam, iespējams, pietrūks vajadzīgo punktu, lai tiktu uzņemts izvēlētajā specialitātē, un nu jādomā, vai specialitāti mainīt, vai varbūt meklēt iespējas attiecīgos priekšmetus mācīties no jauna un stāties augstskolā nākamajā gadā. Secinājums – pašreizējā zināšanu novērtēšanas sistēma ar stipri novēlotiem rezultātiem absolventiem rada daudz neskaidrību un neērtību.
