Redakcijas sleja

Man un, visticamāk, arī vēl daudziem citiem šīs zemes iedzīvotājiem reizēm šķiet, ka dzīvoju "kā pasakā"… Un ne jau tādēļ, ka dzīvē viss būtu tikpat jauki, pareizi un – ar laimīgām beigām, bet gan tā iemesla dēļ, ka ir tik daudz lietu, kas, vismaz manā uztverē, darbojas kāda "mistiska spēka" vadītas. Piemēram, internets, dators, mobilais telefons. Pat ja ir lasīts un dzirdēts, kā, piemēram, manis uzrakstītie teksti top izlasāmi citur pasaulē, tomēr tā līdz galam… izpratnes pietrūkst, un atliek tikai pabrīnīties, ka kādam vispār kas tāds kā internets ienācis prātā!

No nekā nekas nerodas; visa pamatā ir darbs. Vai arī – viens nav karotājs, tikai kopībā ir spēks. Te varam pasmaidīt, jo šīs frāzes nav iekļautas slejā par politiskajām varām un partijām; arī par cīņām šoreiz nav runas, tieši otrādi – par skaistumu un sakoptību mūsu tuvākajā apkārtnē. Jo tieši šajā jomā katra devums ir no svara; tikai viens glīti sakopts dārzs, pagalms vai balkons diemžēl, bet fakts, nerada apjausmu par sakārtotu pilsētu. Tikai daudz skaistu pagalmu, kārtīgu ielu, mikrorajonu liek ciemiņiem atzīt, ka mūsu pilsēta (arī pagasti un ciemi) ar katru gadu kļūst skaistāka.

Kad uzzinām par kārtējo vardarbību, šausmināmies un jautājam – ak, no kurienes nāk tāda nežēlība?!

Vērtības ir dažādas. Visbiežāk ikdienā saskaramies ar mantiskām, tiesiskām, praktiskām un citām gluži cilvēciskām vērtībām.
Mūsu tauta ir bagāta. Bagāta ar savām tradīcijām un gara mantām. Un Lielie Dziesmu un Deju svētki ir viens no latvisko vērtību vislielākajiem apliecinājumiem. Grandiozais svētku gājiens – neatkārtojams, krāšņs un emocionāli saviļņojošs – kā Lielvārdes josta izvijas cauri ne īpaši tautiskajai Rīgai. Dalībnieku krāšņie tērpi, lauku ziedu vainadziņi un starojošie smaidi sejās apliecina – šī ir arī Mūsu Rīga!

Lai arī jau puse nedēļas garām, vēl aizvien tiek apspriesta un dažādi vētīta svētdien pie Saeimas notikusī protesta akcija. Ieskatoties interneta komentāros, nākas lasīt necerēti daudz nievājošu vārdu un izteicienu, kas veltīti svētdienas protesta akcijas dalībniekiem: "Uzpirktie!", "Ķengātāji, kas velkas politikāņu pavadā!", "Zagļa atbalstītāji…", "Prātu izkūkojušu pensionāru, kā arī graut un postīt kāru pusaudžu"… Un šiem līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pat no cilvēkiem, kurus līdz šim nu nekādi nevarēja saukt par valdošo atbalstītājiem.

Pirmās emocijas, kurās gribu padalīties ar lasītājiem, ir… divas brīnišķīgi, neaizmirstami pavadītas brīvdienas, apceļojot Vidzemi un Latgali! Iespējams, ka redakcijas slejai būtu gluži cita tēma, ja Balvos, Viļakā, Gulbenē, Stāmerienā un citur nebūtu sastapts tik daudz jauku, sirsnīgu, darbīgu un labestīgu cilvēku. Un viņi – visi kā viens! – bija enerģijas pilni darboties sava novada labā, meklēt iespējas attīstībai.

Saka jau, ka mēs – latvieši, Latvijas iedzīvotāji, esot nīgra tauta, kas prieku neredz un arī tā īsti priecāties neprot… Nav tiesa! Atliek kaut pavērties apkārt…

Vēl pirms svētkiem letiņi uzstādīja kārtējo ginesa rekordu – savācās vienkopus, sameta limpenēs bonbongas un laida vaļā slapju, lipīgu salūtu. Izrādījās, ka mūsējie ir sarīkojuši vērienīgāku, cilvēkiem pilnāku pasākumu, nekā Amerikā, kur tika aizsākta šī mazliet nenopietnā akcija.

Jau pirms vairākām nedēļām, ar riteni pabraucot garām stalti noaugušam bērzam, sajutu visaptverošu, svaigu un ļoti īpašu smaržu – vasaras, jūnija, balto nakšu un meiju… Tobrīd prātā neienāca, ka tāda ir tikai vieniem svētkiem – vasaras Saulgriežiem. Un tā vienādi smaržos šovakar, kad daudzviet ar īpašiem rituāliem atzīmēs īsto, astronomisko Saulgriežu nakti, un Līgo un Jāņos nākamnedēļ.

Kad darbīgā ikdiena rit savu ierasto gaitu, mums nav pamatojuma satraukties, bet, tiklīdz sāk rasties veselības problēmas, tikai tad atskārstam, ka bieži vien par maz un par vēlu novērtējam lielāko dārgumu, kas mums katram dots – veselību.

Izskanējuši skolu pēdējie zvani, nosvinētas izlaiduma balles. Un kaut arī bijušajiem audzēkņiem ir priecīgs satraukums par nākotni, ir arī kāda skumjāka nots, sevišķi tajās rajona mācību iestādēs, kur jau nolemts – nākamajā gadā tur skolēnu čalas vairs neskanēs.

Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti – kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.