Ceturtdienas vakarā televīzijas ziņas daudzus aplēja kā ar aukstu ūdens šalti: stingrā slepenībā, izdzenot žurnālistus no valdības sēžu zāles, tika spriests par 2009. gada budžetu. Un šīs slepenās apspriedes rezultāts ir paziņojums, ka tiks iesaldētas algas valsts sektorā strādājošiem.
Nu neteikšu, ka daudz ūdeņu aizskrējis kopš Gruzijas krīzes un valodas ap šo notikumu apsīkušas; viss kļūst vēl interesantāk – tāpat kā Irākas kara gadījumā faktiem rodas citas interpretācijas, patiesība met ādu, un galu galā vainīgais (abās pusēs) top par izprovocēto, un vienīgā lieta, kam vidusmēra ļautiņš sliektos ticēt, ir tā, ka lielvaras – kā valstis, tā oligarhi – ir no vienas šlakas, kam tikai iedzīvošanās prātā un nekā svēta.
Vakarrīt, atvasaras saules dāsni apmirdzēti, no ģimenes dārziem un puķu dobēm uz skolām braši aizsoļoja gladiolu, asteru un dāliju pulki. Kādu "lakstu savai učenei" nesa pat tie, kuru tīņu vecums nupat iegājis "pofigisma periodā". Tā tas iegājies. Tā pieņemts. Tā pašam gribas. Tā mamma lika…
Droši vien jau nojaušams, ka dzejas rinda, kas likta slejas virsrakstā, veltīta skolai. Vietai, kas, gluži tāpat kā ģimene, liek pamatus katra jauna (un ne tikai) cilvēka nākotnei. Ne velti skola un tajā sastaptie cilvēki, skolotāji daudziem ir kā veiksmes, bet reizēm arī gluži otrādi – neveiksmes atslēga.
Noticis sen gaidīts brīnums – valdība ir kļuvusi tuvāka tautai! Neticat? Palūkojiet, kā labklājības ministre lej gaužas asariņas un rāda līdzjūtīgu sejiņu katram Latvijas nabadziņam. Un viņa ne tikai šņaukājas, bet arī dara – taisa augšā visādus "ierosinājumus" un "aicinājumus", kā uzlabot šo nabadziņu dzīvi.
Jau vairākus mēnešus rakstām un runājam par valsts svētkiem – 90. dzimšanas dienu. Laikā līdz tai esam mudināti par savu valsti domāt daudz vairāk nekā citkārt. Padomājiet, ar dažu nedēļu intervālu – divas tautas nobalsošanas.
Šodien daudzi dosies uz tautas nobalsošanu – referendumu, lai iestātos par jaunām izmaiņām Pensiju likumā. Attieksme pret šo ir neviennozīmīga. No vienas puses, piekrītu, ka katram cilvēkam ir jānodrošina cilvēka cienīgi dzīves apstākļi. Vēl jo vairāk tiem, kas cēluši mūsu valsts labklājību ar savu darbu. Pensijai neapšaubāmi ir jābūt vismaz iztikas minimuma līmenī, un tas nudien nav daudz prasīts. Šai ziņā visai drūmi, ka divi no četriem mūsu aptaujātajiem Saeimas deputātiem, nemaz nezināja, cik liels (vai, pareizāk sakot, mazs) ir šis iztika minimums valstī…
Nav viegli formulēt viedokli par tik daudz izrunātu tēmu kā sestdien gaidāmais referendums par grozījumiem Pensiju likumā. Izdarīt izvēli ar pārliecību, ka tiešām apzinies, ko dari, šajā gadījumā nav viegli.
Mūsu Valsts prezidents, uzrunājot Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku dalībniekus Aglonā, pievērsās vardarbībai pasaulē, norādot, ka vardarbība rada vardarbību. Viņš pieminēja gan Gruziju, gan Krieviju, gan citus pašreizējos pasaules "karstos punktus", kur ik dienas karadarbības dēļ bojā gājuši un joprojām dzīvības zaudē cilvēki: Filipīnas, Indiju, Afganistānu, Libānu. Vardarbības dēļ mirst ne tikai karavīri, bet arī mierīgie iedzīvotāji… Jācer, ka prezidents, pabijis gan Pekinā, gan Aglonā, runājies ar pasaules lielvalstu vadītājiem, reiz ciešāk paraudzīsies, kas notiek tepat, pašu mājās. Arī mūsu mīļajā zemītē, mūsu, paldies Dievam, 60 gadus karu neskartajā Latvijā notiek vardarbība! Ik dienas, ik uz soļa!
Dienās, kad Tukums dzīvo rožu noskaņās, negribas ne domāt, ne runāt par politiku un lietām, kas vedina uz nelāgām domām. Gribas ļauties rozēm, smaržām un krāšņām, pilsētā nebijušām izklaidēm un notikumiem. Gribas sagaidīt rožu vainaga veidošanas mirkli un priecāties par tukumnieku vienotību (tā kā sleja top dienu iepriekš, šos vārdus saku avansā, cerot, ka rožu vainags būs tik krāšņs un vēl krāšņāks nekā iecerēts).
Diskutēt par karu Gruzijā nemaz tā īsti vairs negribas, jo – cik cilvēku un televīzijas kanālu – tik atšķirīgu viedokļu. Un šādā situācija, kad informācijas it kā ir pārpārēm, bet patiesu ziņu – pavisam maz, kauties par savu taisnību, kas vairāk ar sirdi sajusta, ne avīzē izlasīta, manuprāt, nav vērts. Tomēr nespēju atturēties no iespējas jeb komentāriem par mūsu – tipisko letiņu dabu.
«Atstāti vieni Kaukāzā» ar šādu devīzi vakar Rīgas ielās izgāja Gruzijas atbalstītāji Latvijā. Jā, atstāti vieni… Laikam jau šī ir vistraģiskākā apjausma, vērojot, kā pāris dienu laikā tiek iznīcināta neatkarīgas un lepnas nācijas mājvieta. Kas un kāda būs Gruzija pēc šī Krievijas tik ilgi gaidītā un labi izplānotā kara?! Bez teritoriālas vienotības, bez ostām, lidlaukiem, naftas vada? Bez investoru uzticības un ticības starptautiskajai sabiedrībai. Bez ticības, ka vismaz sabiedroto vidū ir spēkā apņemšanās un solījumi…
