Šajās brīvdienās ornitologi aicināja vērot un skaitīt putnus. Pie ornitologiem nebraucu, taču dārzā putnus novērot nācās gribi – negribi. Pirmais pieteikums bija pēc malkas zāģēšanas – padomājiet, zāģis svaigi rūcināts, vēl karstu, eļļainu sliedi stāv uz krāģa, bet te piepeši līdzās tam uzrodas mizas pelēkuma putnelis, kuru, šķiet, netraucē arī mana klātbūtne četru soļu attālumā.
Pie visa vainīga šoreiz ir… viena ugunīga kļava, kas Katrīnas laukumā ar savu izcilo krāšņumu priecē ikvienu garāmgājēju. Draugi, zinot manu aizraušanos ar fotografēšanu, ieteica to nobildēt – kamēr saulīte spīd, kamēr vēji nav nolaupījuši "rudens zeltu"…
Pamazām vien tiekam iesvārstīti pasaules ekonomiskas krīzes jausmās, gaidās un sajūtās. Paklusām un jau visai atklāti tiek spriests par to, kura banka droša kura – sprādzienbīstama. (Pat neskatoties uz to, ka par tādu baumošanu tiek draudēts ar Drošības policiju.) Viens otrs, apskatot savu piemājas zālienu, jau vērtē, cik kazu un cūku, pārejot uz naturālo saimniecību, varēs izaudzēt. Citi, ieraugot jaunos apkures tarifus, spriež, pie kuriem lauku radiem klētiņā pārvākties…
Piebraucu pie dzelzceļa pārbrauktuves un skatos, kā, spītējot griezīgajai pīkstēšanai un sarkano brīdinājumsignālu izmisīgajai mirkšķināšanai, vēl pāris automašīnas cēli, motoriem rēcot, šķērso dzelzceļa sliedes. Sajūtos pat mazliet muļķīgi un nu galīgi nestilīga, jo apstājos un pagaidīju, līdz aizbrauc vilciens. Sava lēnīguma dēļ piedzīvoju arī citas šausmas – kāds pārgalvis veic slaidu izlēcienu pāri sliedēm, kaut vilciens jau uzsācis kustību. Bail pat iedomāties, ja viņa veiktais "baleta" triks nebūtu izdevies!
Mediķi, skolotāji un policisti rīkoja protesta akcijas, prasot lielāku samaksu par darbu, mediķi pat rīkoja streiku.
Beidzot klāt ilgi gaidītā atvasara ar vēlmi domāt darīt un dzirdēt ko gaišu, labu un tīkamu, tomēr tā nenotiek, jo negācijas, ļaunums un prātam neaptveramas lietas atkal gūst virsroku. Tā prātu nodarbina baisā ziņa par asinspirti Somijā, kur arodskolas audzēknis nogalinājis desmit savu vienaudžu. Šis notikums liek atkal un atkal aizdomāties par situāciju, kas valda pie mums, Latvijā.
Analītisko pētījumu stratēģiju laboratorija veikusi pētījumus «Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences». Pētnieki uzdeva lielu un mazu pilsētu iedzīvotājiem jautājumu, vai viņi vēlētos dzīvot līdzās viesstrādniekiem, homoseksuāļiem, čigāniem, musulmaņiem, citas rases cilvēkiem vai māksliniekiem.
Ceturtdienas rītā Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš tālrādē pauda atbalstu citas nozares kolēģa – Ainara Šlesera idejai paaugstināt naudas sodu par braukšanu reibumā līdz pat Ls 5000; Segliņš paudis, ka šogad dzērumā vai narkotiku reibumā aizturēti 10 000 šoferīšu, un tas uzskatāms par masveida recidīvu!
Kādā no Latvijas TV ziņu raidījumiem, skatoties, kā Slocenes malā nosēdināta, aiz zāles kumšķiem slēpdama iepriekš uzrakstīto tekstu neveikli nolasa mežā pazudusī un laimīgi atrastā sēņotāja, nevaru saprast – smieties vai raudāt… Sēņotāja ir laimīga un pateicīga policistiem, kas pildījuši savu pienākumu un vienlaikus… izturējušies pret viņu "solīdi, nu ļoti solīdi! Kā pret savējo!"…
Jau pagājušajā nedēļā daudzviet Latvijā (šonedēļ arī Tukumā) tika rīkoti pasākumi, kuros lieli un mazi tika trenēti pirmās palīdzības sniegšanā. Skatoties ziņu sižetus par šīm apmācībām, pārņēma šaubas – jā, steigties palīgā nelaimē nonākušajiem ir labi darīts, taču…
Septembris ir ne tikai ražas vākšanas, viršu ziedēšanas un krāsu daudzveidībā bagātākais mēnesis dabā, bet arī latviešu dzejnieka Raiņa atceres mēnesis – laiks, kad satiekas dzejas rakstītāji un dzejas lasītāji. Skolās, bibliotēkās, kultūras namos, plašākos un šaurākos interesentu pulciņos tradicionāli kopš 1965. gada norisinās Dzejas dienas.
Nezinu, vai to dara sabiedrisko attiecību firmu neredzamie darboņi, vai paši ministri gadījušies varen apķērīgi, bet no malas izskatās, ka tiek ķerts katrs izdevīgs brīdis, lai paspīdētu ar kādu, viņuprāt, tautai tīkamu ierosinājumu.
