Kad 13. janvārī, ejot uz tautas sapulci Doma laukumā, garāmgājēji pieminēja 13. janvāra ielu un stāstīja par tādām kā izbailēm, padomāju – no salīdzināšanas parasti nāk visas nelaimes. Izvēlētais sapulces datums jau no pirmajām dienām netieši tika saistīts ar 1905. gada vardarbīgo tautas apspiešanu Daugavmalā, ar ko noslēgušies, kā vēstures avoti atzīst, miermīlīgie mītiņi.
Politiskās mieles nu skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Trešdienas vakarā valsts televīzijā relaksējošā «Neprāta cena» nomainīta ar «100. pantu», tad nāk «Panorāma» un «Kas notiek Latvijā?». Pēc šiem trim raidījumiem – depresija klāt kā likts! Jo īpaši bezcerību par to, ka mūsu politiķiem zudusi pēdējā kauna sajūta, apstiprināja satiksmes ministra Aināra Šlesera uzstāšanās.
Pareizticīgo Ziemassvētkos labi daudz sasniga, darba diena sākās sveču gaismā, un domas kaut kā aizmaterializējās uz nemateriālo pusi, aizķeroties pie nez kur lasītas frāzes – «Krīze vispirms nozīmē morālu, ne materiālu bankrotu…".
Dzidriem skatieniem,
apmetnī baltā
gads tik smaidīgs
kā pamodies bērns
stāv uz sliekšņa un
maigi tur plaukstās
Laika kamolu –
dāvanu –
ņem!
(Sarma Upesleja)
Jauns gads ir sācies. Ar laba vēlējumiem, cerībām un… arī bažām.
Kā nu ne, ja jau tik daudz draudu izskanējis pēdējā laikā! Nu tik būs: kritiens – ar un arī bez spilvena; smagais – kā zilonim vai arī pavieglāks – ar izpletni ļipas galā. Būs jātaupa – pat ministrijām un valdībai! Nebūs vadības līgumu un, iespējams, bet – tikai iespējams, samazināsies peļņas iespējas valsts uzņēmumu padomēs (ak, partiju dižās siles bēdas!). Un gluži kā punkts visam – premjera Vecgada uzrunas "drauds": "Daži no jums vēl Godmaņa krāsniņas atceras!.."
Tie, kas mēdz ar visu dzīvo, piemēram, ar kokiem, saviem telpaugiem vai mājdzīvniekiem parunāties, reizēm paliek nesaprasti. Un, ja vēl sāc kādu savas sētas vītolu vai liepu no nociršanas aizsargāt, vari pat uzrauties un dzēlīgiem komentāriem un vīpsnāšanu no sērijas: "Būtu labāk par cilvēkiem padomājis, koku mīļotājs tāds!" Var jau, mežu aizstāvot, piesaukt globālas lietas – atgādināt, ka koki ir mūsu "plaušas", ka esam taču dabas daļa un būtu labākajā gadījumā muļķīgi to tik uzstājīgi postīt. Varētu arī norādīt uz sekām, kas jau pārņēmušas pasauli mūsu cūciski patērnieciskā un vieglprātīgā dzīvesveida dēļ.
Kursors slīd pa Latvijas karti Vidzemes augstienē, pār vietām, kur kādreiz dzīvojuši darbīgi ļaudis… No apdzīvotām lauku sētām «Bajāri», «Spilvas», «Pūtēji», «Ģīci», «Obežas», «Veiti», «Liepkalni» un vēl citām palikušas tikai drupas…
Kursors slīd pa Latvijas karti Vidzemes augstienē, pār vietām, kur kādreiz dzīvojuši darbīgi ļaudis… No apdzīvotām lauku sētām «Bajāri», «Spilvas», «Pūtēji», «Ģīci», «Obežas», «Veiti», «Liepkalni» un vēl citām palikušas tikai drupas…
Solot nopietnas pārmaiņas un nepopulārus lēmumus, domāju – valdībai jārēķinās ar to, ka katra nepriecīgā vēsts tiks simtām reižu vētīta un apzelēta. No kā gan mūsu Eiropā labākie politiķi dabiski nebaidās. Ja nu vēl agrāk kāds pamuļķais goda pēc no amata atkāpās, tad tagadiņ gadiem tiesājas, i vēl naudiņu par morālo kaitējumu izsit.
Jā, – gluži kā Šekspīra Hamletam – tāds ir jautājums… šajā laikā, kad jau dienas vidū rīta krēsla pārtop vakara tumsā, kad gaismas tik vien kā svecītēs, spuldzītēs, mīļoto cilvēku acīs un smaidos…
It kā jau bezgala tumšs laiks – tiešā un arī pārnestā nozīmē. Pat ne tik tumšs kā bažīgi nomācošs – kā būs? Kā pašiem? Kā citiem? Kāds izskatās tās solītās bedres dibens? Vai ir jau klāt, vai vēl tikai krītam?…
Interneta vidē parādījusies kāda petīcija, kas vēlāk kopā ar atbalstītāju parakstiem tikšot iesniegta Zviedrijas valdībai, lai mūsu aizjūras kaimiņi beidzot saņemas un okupē Latviju. Pateicībā, ja zviedri tiešām lūgšanas uzklausītu, petīcijas parakstītāji apņemas maksāt Zviedrijas nodokļus, pakļauties likumdošanai, ja vien par viņiem kāds parūpētos tikpat labi, kā to Zviedrija dara ar saviem pilsoņiem. Smiek-lī-gi!
