Redakcijas sleja

TV raidījumā «100 gramu kultūras» skatītājiem tika piedāvāta aptauju, kurā ap 70 % skatītāju valstī notiekošo vērtēja kā absurdu t. i. bezjēdzīgu un aplamu.

Kas mani satrauc? Nekas – pilnīgi nekas. Man prieks par optimistiem, kas apgalvo, ka pēc gadiem četriem – pieciem vai desmit – krīze beigsies; par cilvēkiem, kas plāno biznesu un godīgi nomaksā parādus. Man prieks par cerību, kas mirst pēdējā.

Ak, kā tagad gribētos parunāt par pirmajiem atlidojušajiem strazdiem, sagaidīt cīruļus un kopā ar tiem gavilēt, cerēt uz bezdelīgām, kas – ignorējot zināmo tautas teicienu – pat pa vienai spēj tuvināt pavasari!

8. marts. Tulpīšu svētki, Starptautiskā Sieviešu solidaritātes diena. Emancipētu un kreisi noskaņotu sieviešu iedibināta, padomju laikos lolota un nu atkal – ar Saeimas visžēlīgu atļauju – kā svinama atjaunota.

Mani tiešām visi padomiņi no sērijas "dari pats!", ar kuriem tagad tiek piepildītas neskaitāmas avīžu un žurnālu lapas – sajūsmina. Esmu tāds kārtīgs šī laika produkts, kas sava kūtruma vai kāda iztrūkstoša gēna dēļ spēj tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kas pašu rociņām var gan smuku kleitu uzšūt, gan gardu kūku izcept un pat zina, kurā īpašajā dienā burkāni jāsēj! Mazliet jau ir tā kā neērti, jo nekāda iekārojamā mātes meita no manis sendienās noteikti nebūtu sanākusi, bet – ko tur liegties – nebija jau arī nekādas īpašās vajadzības visu to ķimmerēšanos apgūt. Daudz vienkāršāk un reizēm arī ekonomiskāk bija aiziet uz kādu tirgošanās vietu un visu vajadzīgo iegādāties, vienlaikus atbalstot tos, kuri roku darbus dara profesionāli.

Marta otrā bija jauka un saulaina. Kad kolēģis uzmācīgajiem saules stariem aizvilka priekšā žalūziju, gribējās stingri un skaļi pastāvēt par savām tiesībām – lai taču ļauj izbaudīt sauli pēc mēnešiem ilgās tumsības!… Bet viņš bija nepielūdzams.

Taupīšana mums kļuvusi par tādu kā modes lietu. Par to runā radio, stāsta no TV ekrāniem, raksta prese. Cilvēki domā, kā varētu ietaupīt ikdienas izdevumus, savukārt jaunajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (ja viņš par tādu kļūs) līdz marta beigām vēl jāsamazina valsts budžets par 700 miljoniem latu. Kā to paveiks? Vai atkal, matemātiski nosakot, ka katrā nozarē līdzekļu samazinājums nepieciešams par tik un tik procentiem, neskatoties izdzīvošanai svarīgās prioritātes? Valsts kontroliere Inguna Sudraba gan aicina katru pozīciju, kurā iecerēts taupīt, izvērtēt.

Lai kā, bet katra krīze ir arī interesantu pārvērtību laiks – kamēr labi, tikām katrs pats savas laimes kalējs (vai kopā ar partiju) un saskaņā ar labo toni svešā maciņā nelūkojas, taču kolīdz jostas jāsavelk – skaties un brīnies, kā atdzīvojas vienlīdzības idejas. Varbūt tas uz labu.

Pērnā gada nogalē, kad visi aizgūtnēm dažnedažādos locījumos sāka skandināt vārdu "krīze", kādā no draugu tusiņiem nolēmām – par spīti šim nihilismam, šai tautas iebaidīšanas politikai – minēto vārdu vienkārši…nelietosim! Lai pēc tam tas nav ilgi un ar lielām pūlēm jāravē ārā no apziņas gluži kā latvānis no Latvijas laukiem.

Kamēr apdomāju tos pamatīgākos pēdējā laika iespaidus, ar kuriem gribētos padalīties šajā redakcijas slejā, visam jau uzrakstītajam svītru pārvelk kolēģu saruna: "Vai tu re, Godmanis atkāpsies. Tā saka Bērziņš." "Bet ko tad pats Godmanis, kāpēc pats neko nesaka?" "Vēl runāšot ar Zatleru." "Un kurš no lielākajiem kretīniem nāks vietā?" "Cirks!"

Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks – bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."

16. februāri, noteikti gribētos izcelt divu notikumu dēļ – Valsts prezidenta un premjera tikšanās, kā arī tāpēc, ka Rīgas apgabaltiesā sāka izskatīt gandrīz divus gadus ilgušo Ventspils mēra Lemberga lietu.