Pērnā gada nogalē, kad visi aizgūtnēm dažnedažādos locījumos sāka skandināt vārdu "krīze", kādā no draugu tusiņiem nolēmām – par spīti šim nihilismam, šai tautas iebaidīšanas politikai – minēto vārdu vienkārši…nelietosim! Lai pēc tam tas nav ilgi un ar lielām pūlēm jāravē ārā no apziņas gluži kā latvānis no Latvijas laukiem.
Kamēr apdomāju tos pamatīgākos pēdējā laika iespaidus, ar kuriem gribētos padalīties šajā redakcijas slejā, visam jau uzrakstītajam svītru pārvelk kolēģu saruna: "Vai tu re, Godmanis atkāpsies. Tā saka Bērziņš." "Bet ko tad pats Godmanis, kāpēc pats neko nesaka?" "Vēl runāšot ar Zatleru." "Un kurš no lielākajiem kretīniem nāks vietā?" "Cirks!"
Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks – bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."
16. februāri, noteikti gribētos izcelt divu notikumu dēļ – Valsts prezidenta un premjera tikšanās, kā arī tāpēc, ka Rīgas apgabaltiesā sāka izskatīt gandrīz divus gadus ilgušo Ventspils mēra Lemberga lietu.
Šodien atkal svētki! Kamēr vieni tos svin un bauda, tādējādi šajos ne visai optimistiskajos laikos ienesot kaut nedaudz, bet tomēr prieka dzirksti, tikmēr citi īgņojas, ka tie, lūk, nav mūsējie, latviešu svētki.
Pēdējā laikā ne reizi vien esmu dzirdējis pamudinājumu pievērst uzmanību labajām lietām – tādām, kas vieš cerību, ka dzīvosim labāk. Ieskatījos ziņās, bet tur kā sakņu dārzā – nezāļu biežņa, kurā labākais atradums varētu būt mārdadži, no kuriem trūcīgos laikos un veģetārās noskaņās sēklas pagrauzties.
Pagājušajā piektdienā kultūras namā četri no Latvijas ievēlētie Eiropas parlamenta deputāti sprieda par situāciju Latvijā
Var jau būt, ka man pietrūcis atmiņu veicinošas ēdmaņas, bet kaut kā vienīgi caur miglu atminos, ka sociālajam budžetam – lai tur vai kas – valdošies solīja pirkstus nepiedurt! Bet šeku reku labklājības ministre Iveta Purne, laikam jau bargā Godmaņa bīstoties, beidzot paziņojusi, ka nākies arī virkni pabalstiņu apšņikāt.
Nav viegli uzrakstīt aktuālu redakcijas sleju laikā, kad notikumu kaleidoskops Latvijā uzņem aizvien lielākus apgriezienus! Piemēram, trešdien, kad top šīs rindas, Saeimai jālemj par neuzticības izteikšanu Premjeram un valdībai (Roka neceļas rakstīt “viņa sastādītajai", jo patiesībā jau Godmanim nākas strādāt ar partiju bosu sakombinēto grupējumu…) Tā, brīdi paminstinoties, izšķīros rakstīt par… pingvīniem!
Smejies vai raudi, tici vai netici horoskopiem un ķīniešu paražām, taču tas nu ir tiesa – šis gads, kam daudzskaitlīgie austrumnieki piedēvējuši Dzeltenās Govs nosaukumu, acīmredzmi prasa un arī turpmāk prasīs no mums īstenu vērša spēku un izturību. Nodokļi un cenas kāpj, arī komunālie… Savukārt ienākumi un attiecīgi atalgojums par padarīto – sarūk, un ne jau par dažiem latiem. Vēl bezdarbs…
Lasot pastāstiņus, intervijas ar mākslas pasaules cilvēkiem – veikliem dzejoļu vērpējiem, manīgiem mūzikas instrumentu dīdītājiem, krāsu pavēlniekiem, mani visbiežāk izbrīna tas, cik viņi saasināti uztver pasauli. Viņi dzird, kā saule lec, redz krāsu daudzveidību baltā sniegā un prot sīksmalki pastāstīt, kā jūtas cilvēks, kam salūzusi sirds. Viņi ir mazliet… kā bērni, kas par visu brīnās un visu pārdzīvo. Jā, vēl atceros, to patiesa brīnuma atklāsmi, piemājas krūmos ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus. Un arī traģēdijas vērtās sāpes, ja ieraudzīju kādu nomirušu sīkdzīvnieku.
Tapinot šīsdienas sleju, pa galvu grozījās neskaitāmas idejas. Daži kolēģi pat teica priekšā – rakstīt par lauksaimnieku protestiem, par KNAB direktora amata kandidātu visnotaļ strīdīgo izvēli, par Šlesera vēlmi Valsts kontroles lēmumus paturēt slepenībā un citām tēmām. Nenoliedzami – tās ir aktualitātes, kas mudina domāt un analizēt un kurām līdzīgas no valdības mājas tagad nāk katru dienu. Jā, jo sliktāk paliek – jo dīvaināk mūsu priekšstāvji rīkojas.
