Mēs te redakcijā puspajokam iesmējām un padiskutējām – vai cilvēkam ir jābūt spējīgam iejusties otra ādā jeb apveltītam ar empātiju? Kāds tur kulturoloģijas pētnieks esot izteicies, ka šī nu būtu viena no piecām obligātajām īpašībām, kam jāpiemīt "nākotnes cilvēkam", ar piebildi, ja mēs tiešām ticam, ka sabiedrība attīstās un viss iet uz augšu…
Bail no gaidāmas ziemas, no bezdarba, no gaidāmajiem nodokļiem, no nedrošības par visai minimālām veselības aprūpēs iespējām, jo skaidrs – ja gadīsies nopietnāk saslimt, tas maksās ļoti dārgi un, šķiet, ne tikai naudas izteiksmē vien.
Pilnīgi dabiski sēņu, ogu un citu dižķibeles lēto iespēju laikā mācību gadam tuvojos pēdējā brīdī – atgādinot sievai, ka laiks taču bērnam (3. klases skolēnam) nopirkt kādu grāmatu. Sieva reaģēja (gan uz atlaižu reklāmu) un iepirka pieklājīgu nešļavu darba burtnīcu, bloku, krāsu un citu vajadzīgu lietu pēc skolotājas veidota saraksta, par ko šķīrās no Ls 30…
Pēc trakās budžeta grozīšanas, kad Saeimā lēmumu nācās pieņemt vienā naktī un bija skaidrs, ka valsts liktens karājas mata galā, ir pagājuši vien divi mēneši.
Tas, ka bez maksas gandrīz vienmēr ir tikai siers peļu lamatiņās, pēdējā laikā jūtams arvien skaudrāk. Un pāris gadu neviena nepieskatītais, nekontrolētais kapitālisms savus muskuļus jeb loģiskās likumsakarības uzskatāmi demonstrē globālās krīzes kontekstā.
Šodien koalīcijas partijas sprieda par mājokļa nodokli un nolēma galīgai izlemšanai šo jautājumu uzticēt Saeimai. Iecere bija ar nodokli 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības aplikt katru māju, kas lielāka par 100 m², un katru dzīvokli, kurš lielāks par 50 m². Arī mazākiem mājokļiem tika solīts neliels, bet tomēr nodoklis. Tomēr šodien kļuva zināms, iespējams, nodokļa apmērs saruks līdz 0,4-0,5% no kadastrālās vērtības.
1989. gada 23. augustā ap divem miljoniem cilvēku – no Tompea pils pakājes Igaunijā līdz Gedimina laukumam Viļņā – sadevās rokās, pieprasot slepeno Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Izskatās, ka pašlaik ir modē lietot Latvijā ražotos produktus. Lai pievērstu tam uzmanību, tiek organizētas dažādas akcijas, pasākumi, aptaujas, publikācijas un septembrī sagaidāma arī starptautiskā pārtikas izstāde Riga FOOD 2009, kurā piedalīsies ne viens vien Latvijas pārtikas preču ražotājs.
Ko citu darba nedēļas sākumā iesākt žurnālistam, ja ne satraukties. Šoreiz satraukšos pavisam miegaini – par izzāģētajām sēņošanas iespējām. Raugi, brīvdienas pavadīju Igaunijā, bet tur, skaties – brīnies, izbraukājot trejas lielākās salas un vēl vairākas stundas ripinot pa valsts rietumdaļu, ceļā ievēroju vienu vienīgu (!) cirsmas liecību – šķeldotājiem atstātu zaru grēdu. Toties mazākos ceļos mežmalās sēnes autobusam pakaļ skrēja (tēlaini runājot).
Kad nolūst koks, ap celmu sakuplo spēcīgs jauno atvašu pušķis. Kad vējgāzē aizgrūst avots, tas drīzi vien atrod citu vietu, kur urdzēt, plūst, nest valgmi… Tā dabā viss iekārtots – tik gudri, pareizi, nemainīgi. Tik vitāli un dzīvi apliecinoši!
Cilvēki ir ļoti atšķirīgi un, ja pilsēta (arī valsts un pasaule kopumā) būtu kā vienots organisms, kur katras šūniņas (lasi – cilvēka, ģimenes) vajadzības tiktu acu mirklī izpildītas, visticamāk, mēs nespētu pārvietoties un normāli eksistēt. Jo katra daļiņa centos rauties uz savu pusi. Un nekāds veselums, nekāda kopiena vispār nebūtu iespējama…
Kad valsts un vietējās ziņas ar dienu kļūst dramatiskākas, tu pirmajā brīdi paliec nervozs, bet pēc tam pierodi. Viss negatīvais katru dienu tik ļoti gāžas pāri, ka paliec nejūtīgs un vēsā mierā noklausies, kam nauda atņemta, kurš no amata atkāpies un kam tas vēl stāv priekšā. Jo ar ko gan vēl cilvēku Latvijā varētu pārsteigt?! Bail piesaukt, bet – ja nu vienīgi ar karu…
