Labs pārdevējs jums palīdzēs atrast un nopirkt vajadzīgo, meklēto preci, bet vēl labāks būs tas pārdevējs (vismaz no uzņēmēja skatu punkta raugoties), kas notirgos to… kas jums nemaz nav nepieciešams un ko jūs nemaz nemeklējāt! Tieši par šiem pārdošanas speciālistiem tiek stāstīti joki, jo šie prot "ledu pingvīniem" un "smiltis beduīniem" notirgot.
Kad kolēģe sāka gatavot publikāciju par divreiz samaksātiem sodiem un secināja, ka īsti neviens neuzņemas atbildību par šādu pilnībā legalizētu cilvēku krāpšanu, pirmajā brīdī gribējās iesaistītās iestādes attaisnot. Par spīti neizdarībām, – jo kam gan negadās kļūdīties!? Bet, kad apklaušinājāmies riņķī un apkārt, uzzinājām, ka tāds gadījums bijis ne vienam vien paziņam un ne tāds vien!… Savādi, ka tā arī pateikts – labāk samaksājiet sodu otrreiz, būs drošāk un labāk… Un – lietas ar sodiem ir viena medaļas puse.
Pirms iemest āķi upē, makšķernieks to cenšas iespējami labi paslēpt ēsmā vai arī pie āķa pielikt vilinoši skaistu vizuli. Bet dažkārt zivs uzķeras arī uz pilnīgi plika āķa…
Zinātnieki izpētījuši, ka rudenī un ziemā, kad nesaņemam pietiekami saules gaismas, mūsu organisms tumsai piemērojas, izstrādājot paaugstinātu melatonīna (miega hormona) daudzumu. Savukārt mazāk rodas serotonīna, saukta arī par laimes hormonu. Lai šo abu hormonu līmeņus sabalansētu un tādējādi izvairītos no miegainības, slikta noskaņojuma un enerģijas zuduma, dzirdēti ieteikumi: gaismas terapija, šokolāde, karkadē tēja, sarkanvīns, čats internetā ar labiem draugiem…
Lai to iepriekš trakā skrējienā nodzīto nelaimi – ar purniņu zemē iedūrušos valsts ekonomiku – atkal stāvus un uz priekšu dabūtu, laikam jau visi līdzekļi tagad labi. Mežus, kaut pārdodam teju par pusvelti, cērtam uz nebēdu. Esam gatavi siltināt pat malkas šķūni – ka tik Eiropas projektu naudu tam dabūjam.
Iespaidojoties no pagājušas nedēļas Saeimas debatēm, radās nepārvarama vēlme parunāt par latviskā patriotisma izpausmēm…
Bērnībā, kad negribēju par kādu nedarbu stāstīt vecākiem, tēvs teica īsi un skaidri: "Meitiņ! Meliem īsas kājas!" Un nācās vien par konkrēto tēmu parunāties.
Eh, ne pirmais to iedomājos – salīdzināt valsti ar dzīvu organismu; kā kaut ko vienotu, nedalāmu un tomēr mainīgu. Zīmēju ainu – tup zeltene Latvija jūras krastā, netīro veļu mazgā un gaužas asaras lej: "Kas man, nabadzei, palīdzēs!? Visu maizi esmu notiesājusi un vēderā (valsts kasē) vispār uz Jauno gadu rādās nebūs ne miltumiņa putraimu! Ak, mana tauta – mans dzīvības spēks, plūst prom; citās zemēs ar un ecē, svešiniekus mīl un precē…!"
Tas bija ļoti, ļoti sen. Toreiz dzīvoju laukos, viena pati audzināju savas dvīnītes… Neatceros vairs, kāpēc todien biju saskumusi, gāju, galvu nodūrusi, kājas bezmaz pa zemi vilkdama…
To, ka sācies priekšvēlēšanu drudzis, jūt jau labu laiku. Varbūt pat, ka tā īsti partiju teātra spēlēšana ne mirkli nav pārtraukta.
Nesen nācās lasīt Latvijas darba devēju konfederācijas galvenās runas sievas Elīnas Egles rakstu. Nocitēt vairs nenocitēšu, bet galvenā ideja bija mudinājums – lai darba ņēmēji šajā situācijā ir mazliet pacietīgāki, mazliet saprotošāki un novērtē, ka arī darba devējam…ir krīze.
Uz pārdomām par šo tēmu (tiesa, bez rezultāta) mūs mudināja šonedēļ notikusī uzņēmēju sanāksme. Tās dalībnieki no klausītāju vidus vairākkārt teica, ka pilsētā dažādos līmeņos pietrūkst spējas vai prasmes sarunāties. Tāpēc daudzas labas lietas paliek nesadzirdētas, nesaprastas vai arī – vēl sliktāk – par tām vispār neviens neuzzina.
