Vakar Tukuma kultūras namā tika sumināta Latvijas bibliotēkās visvairāk lasītākā grāmata. Šoreiz šis gods pienākas fantāzijas un mīlestības bagātajam romānam «Krēsla» (Stefanija Meiere), kas savā varā paņēmis cilvēku tūkstošus ne tikai Latvijā vien. Taču ne par šo grāmatu šoreiz stāsts, bet par lasītprieku.
Lai būtu saprotamāk, par ko vēlos runāt, sākšu ar nelielu atkāpi…
Tas bija pērnruden (Šajā rudenī mežos sēņu gandrīz nemaz nebija…). Laba paziņa paņēma mani līdzi sēnēs. Kompānijas pēc, kā pati sacīja, jo vienam cilvēkam mežā patiešām nav īpaši omulīgi. Kad piesēņoju grozu, sameklēju kabatā plastikāta maisiņu. Kad bija pilns arī tas, ceļabiedre no automašīnas bagāžnieka izcēla plastmasas spainīšus – arī tie esot jāpielasa, jo ar tukšiem traukiem mājās braukt būtu grēks, viņa teica.
Pēdējā laikā biežāk nācies parunāties ar pagastu cilvēkiem un pavērot, kāds ir viņu noskaņojums šeit un tagad. Kā viņi jūtas, tik ilgi stumdītās un asi kritizētās reģionālās reformas rezultātā, kas iesākta un turpina īstenoties pašā ekonomiskās krīzes epicentrā?
Šķiet, Latvijai pāri brāzies īsts ārdīšanas viesulis, kas gan tiek saukts gudrā vārdā par reformu. Protams, varam atļauties tik, cik atļauj maciņš, taču joprojām nav pārliecības, ka visas šīs darbības veiktas pacienta, pasažiera, skolēna labā un neko savādāk nav bijis iespējams izdarīt. Slēgtas slimnīcas, ārstniecības iestādes.
Esmu rokas kā lūgšanā salicis un aizdomājies par mūžseno jautājumu – par to, kas mūs vieno un šķeļ.
Ak, ne jau par imunitāti pret “cūku", “parasto", "kārtējo" vai kādu citu gripu šoreiz būs runa. Šoreiz – par pārsteigumiem, ko dzīve mums visiem sagādā aizvien no jauna.
Kad šī sleja nonāks pie lasītājiem, dažādie valsts svētku pasākumi un svinīgās uzrunas jau būs kļuvušas par atmiņām.
Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, aizdomājos, kas tad īsti mani pie šīs zemes saista? Kādēļ, neskatoties uz visām mazajām un dižajām valsts ķibelēm, tomēr jūtos te piederīga. Ne mums te kalni augstākie, ne lauki leknākie un arī cilvēki, ko tur liegties, nav Latvijā tie laipnākie un atsaucīgākie. Un sapratu, pirmkārt, ne jau mēs izvēlamies (vismaz apzināti), kur piedzimt. Bet tas nu ir skaidrs – zeme, tradīcijas atstāj nospiedumus katra atsevišķa cilvēka liktenī. Tas taču ir tik ļoti latviski, netiekties pēc zilajām tālēm un plašajām jūrām, bet vairāk tā sirsnīgi pieķerties savam kaktiņam, savam stūrītim zemes… Bet man personīgi mana zeme būts te, Latvijā, ja blakus būs mani mīļie un tuvie cilvēki.
Kad klajā nāca paziņojums, ka bērnu slimnīcā, kur, izmanīgi rīkojoties ar līdzekļiem piebūves celtniecībā, izšeptēts Ls 700 000 un, iespējams, pat vairāk latu, likās – nu gan ir pārkāpta kāda tik pamatīga sarkanā līnija, ka beidzot pieredzēsim citviet pasaulē tik raksturīgo politiķu un amatpersonu rīcību – vispirms jau savas atbildības atzīšanu. Lai nu arī slimnīcas vadītāji, izņemot, tos kas pieķerti, ir kristālskaidri un bezgala godīgi, ikviens vadītājs, pat vismazākajā iestādē ir atbildīgs par visu, kas tur notiek.
Piektdienas vakara TV ziņās noskatījos sižetu par Lūgšanu brokastīm Melngalvju namā – slēgtu pasākumu, kurā 220 (uz pusi mazāk nekā pērn) gaišu cilvēku (tostarp Latvijas prezidents ar kundzi, Lietuvas prezidents, Saeimai tuvināti cilvēki, uzņēmēji, mākslinieki un vadošo konfesiju pārstāvji) aizlūguši par… To, lai tauta nenolād valdību! Ļoti interesanti! Pēc komentāru skaita spriežot, šī bijusi apspriestākā ziņa aizvadītajā nedēļā. Atļaušos izvērst kopsavilkumu.
Kurš gan nezina populāro teicienu: "Klauvējiet, un jums taps atvērts!" It kā pavisam vienkārša doma un tikpat vienkārša – arī darbība, taču…
Pēc televīzijas intervijas ar izcilo režisoru Alvi Hermani mums te – redakcijā, raisījās nopietnas pārdomas. Proti, režisors atgādināja, ka strauji tuvojas Saeimas vēlēšanas un par to, kā dzīvojam tagad un dzīvosim nākotnē, esam atbildīgs (-a) mēs katrs. Tuvu teiktajam doma šāda: mēs tikai nesen esam sapratuši, ka starp dzimumaktu un dzemdībām tomēr ir visai cieša saikne, pat varētu teikt – likumsakarīga, lūk, un mums beidzot vajadzētu saprast, ka šāda pat saikne ir arī starp vēlēšanām un to, kas notiek pēc tam… Tātad – jābūt atbildīgiem un jāiesaistās!
